• Tweet

Sarunā par bērniem, kas cietuši no vardarbības, piedalās Aija Švāne, nodibinājuma Zantes ģimenes krīzes centrs valdes locekle, Laura Puniņa, psiholoģe, strādā Zantes ģimenes krīzes centrā, kā arī Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda vadītājs.

– Kāda situācija Latvijā šobrīd ar vardarbību, kas vērsta pret bērniem? Paaugstinājusies, pazeminājusies?

Aija Švāne: – Vardarbība zeļ un plaukst. Salīdzinot ar 2009. gadu, kad sāka darboties mūsu nodibinājums, vardarbība pret bērniem Latvijā diemžēl augusi, un tā kļūst arvien nežēlīgāka, sevišķi tas sakāms par seksuālās vardarbības gadījumiem. Tās ir neķītras darbības, seksuāla izmantošana un izvarošana. Visskumjākais ir tas, ka seksuālā vardarbība nāk no ģimenes locekļiem. Daudzi domā, ka seksuālo vardarbību veic kaut kādi sveši vīrieši uz ielas, taču krīzes centros nonāk arvien vairāk bērnu, kas cietuši tieši no ģimenes locekļiem, turklāt – pat no bioloģiskajiem tēviem.

Laura Puniņa: – Runājot par to, ka tiek fiksēts arvien vairāk vardarbības gadījumu, domāju, ka viens no iemesliem – cilvēki kļūst drošāki, arvien vairāk ziņojot par šādiem gadījumiem. Ir iespējas ziņot anonīmi, mēs esam braukuši uz skolām, lai informētu pedagogu, kā var atpazīt vardarbībā cietušus bērnus. Cilvēki sāk saprast, ka tā nav tikai iekšēja ģimenes lieta. Pasaulē jau ir pierādīts, ka vairāk nekā 90% gadījumu vardarbību var sagaidīt tieši no tuviniekiem, paziņām, no ģimenes locekļiem. Jāņem vērā, ka vardarbība ir pēctecīga: visbiežāk varmākas ir paši cietuši savā bērnībā. Tam, ka tā ir perversija – seksuāli izmantot savus nepilngadīgos, neaizsargātos ģimenes locekļus – var piekrist, jo cilvēka agrīnā attīstības posmā kaut kas ir saslēdzies nepareizi un dzimumtieksme vairs netiek apmierināta normālā, pieņemamā veidā. Diemžēl tas ir nemainīgs fenomens, un to nevar izārstēt vai mazināt.

Andris Bērziņš: – Jā, vardarbības gadījumu skaits diemžēl pieaug. Un sabiedrība faktiski par to neko nezina, jo par vardarbību pret bērniem tiek runāts epizodiski un maz. To piemin tikai tad, ja ir noticis kāds negadījums. Taču ja gribam samazināt vardarbības gadījumu skaitu, jāsāk strādāt ar ģimenēm. Jau bērnudārzā, jau pirmajās klasēs audzinātājiem jāsaskata bērnos kādas novirzes – agresija pret klasesbiedriem, nežēlība pret dzīvniekiem un tamlīdzīgi. Mēs šobrīd runājam par to, ka rehabilitējam bērnu tad, kad pret viņu jau kaut kas ir izdarīts, bet, lai varētu samazināt šo nodarījumu skaitu, jāsāk strādāt ar ģimenēm, kurās ir manāmi riska faktori. Mēs nemākam risināt problēmas ar nevarmācīgām metodēm, un it īpaši tas attiecas uz bērnu audzināšanu. Savukārt darbs ar tiem bērniem, pret kuriem jau ir notikusi varmācība, šobrīd diemžēl ir īslaicīgs un epizodisks. Bet, lai sasniegtu vērā ņemamu rezultātu, cietušā dzīvesvietā jāstrādā gan psihologiem, gan sociālajiem darbiniekiem. Svarīgi ir arī tas, ka likums nosaka: iedzīvotājiem jāinformē likumsargi par varmācību pret bērnu. Arī paši bērni zvana uz uzticības tālruņiem par varmācības gadījumiem.

Pilnu diskucijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Elita Veidemane