• Tweet

Visu šo nedēļu ritēja publisko paziņojumu sacensības gan starp valsts iestādēm un ātros kredītus izsniedzošām firmām, gan arī starp dažādām valsts iestādēm par to, kura puse labāk izprotot ātro kredītu izsniegšanas radītās problēmas.

Faktu un viedokļu publiskā apmaiņa beidzās ar mēnesi ilga pārdomu perioda izsludināšanu. Pēc 1. aprīļa Ekonomikas ministrija došot priekšlikumus ātrās kreditēšanas ierobežošanai un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas personā vērtēs, vai tie ir likumu labojumu cienīgi.

Iepriekšējo publisko kampaņu pret ātro kredītu izsniegšanu valsts iestādes realizēja 2010. gada otrajā pusē. Tā izrādījās idejiskais pamats ierēdņu kolektīvās labklājības celšanai – kreditētāju licencēšanai, prasot par šādu pakalpojumu 50 tūkstošus latu ar tālāku licences pagarināšanu par 10 tūkstošiem latu gadā no katra kreditētāja. Valsts iestādes stāstīja viena otrai, ka tādā gadījumā kredītus izsniegšot tikai nopietni uzņēmumi, kas ievērošot arī valsts un sabiedrības intereses. Pirms pāris mēnešiem ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts sāka jaunu kampaņu, ka šīs intereses tomēr esot smagi cietušas. Viņš sola turpmāk vairs «nepieļaut iedzīvošanos uz visneaizsargātāko iedzīvotāju rēķina». Kā šāda iedzīvošanās vispār ir iespējama – kā iespējams gūt visaugstāko peļņu tieši uz to Latvijas iedzīvotāju rēķina, kuri patiešām ir vistrūcīgākie? Kā viņi spēj maksāt par kredītu tūkstošiem procentu gadā, kad sākotnējiem procentiem pierēķina soda, kavējuma un kredīta apkalpošanas maksas? «Uz tā rēķina, ka daži šīs soda sankcijas samaksā, nozare ir kļuvusi ārkārtīgi pievilcīga,» skaidro D. Pavļuts. Tomēr tiem jābūt tik tiešām dažiem gadījumiem, kad trūkumā dzīvojoši trūcīgi cilvēki pēc parādu piedzinēju pamudinājuma atceras par savu naudu aizmirstā bankas kontā. Ja principā maksātnespējīgas publikas kreditēšanas zaudējumi patiešām tiktu segti uz šādu gadījumu rēķina, tai būtu jau jāiznīkst bez valsts ierobežojumu palīdzības.

Līdzšinējās diskusijas par ātro kredītu nozari nav viesušas skaidrību par naudas apriti tajā. Tādā gadījumā nav pat saprotams, vai valstij patiešām jācenšas panākt, lai nabags nekādā gadījumā nespētu aizņemties 10 latus, bez kuriem ārsts neķersies klāt viņa sāpošam zobam. Valsts panākumi šādā gadījumā var izvērsties par vai nu vēl viena iedzīvotāja nāvi, vai 10 tūkstošu latu izdevumiem no medicīnas budžeta, lai izglābtu cilvēku ar sastrutojumu galvaskausā.

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis