• Tweet

Neviena no tiesībsarga izpētē iekļautajām valsts un pašvaldību tīmekļvietnēm nav pilnībā piekļūstama, kas ievērojami apgrūtina informācijas pieeju cilvēkiem ar invaliditāti. Problēmas ir gan tām tīmekļvietnēm, kas izvietotas uz speciāli piekļūstamības prasību ievērošanai radītās Valsts un pašvaldību tīmekļvietņu vienotās platformas, gan tām, kas uz šīs platformas neatrodas. Iestādes kūtri reaģē uz cilvēku ar invaliditāti lūgumiem piekļūstamības problēmas novērst.

Tīmekļvietņu piekļūstama satura veidošana nav valsts un pašvaldības iestāžu izvēles jautājums, bet gan to pienākums. Tomēr valsts un pašvaldības tīmekļvietņu piekļūstamības tehniskā un juridiskā izpēte liecina, ka cilvēkiem ar invaliditāti joprojām ir lielas grūtības un reizēm pat neiespējami piekļūt informācijai sev nepieciešamajā veidā.

Izpētei tika atlasītas 15 valsts un pašvaldības iestādes, to vidū Veselības un Labklājības ministrijas, Nodarbinātības valsts aģentūra, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, vairākas pašvaldības un ārstniecības un izglītības iestādes. Lai pārbaudītu, kā iestādes reaģē uz iedzīvotāja sūdzību par tīmekļvietņu nepiekļūstamību, tika veikts situācijas tests ar izdomāta tēla Ernesta Ozola palīdzību. Tīmekļvietņu tehnisko analīzi veica Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrība “Redzi mani”, savukārt juridisko analīzi – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore Dr.iur. Kristīne Dupate.

Kāpēc piekļūstams saturs ir svarīgs?
Piekļūstams saturs ir tāds, kam var piekļūt un uztvert ikviens – arī cilvēki ar īslaicīgām vai ilgstošām piekļuves vai uztveres grūtībām.

“Tiesībsargs šai tematikai pievērš pastiprinātu uzmanību. Piekļūstamības princips nav tikai vadlīnijas un tamlīdzīga veida dokumenti. Praksē tas izpaužas kā piekļūstama tīmekļvietņu struktūra, alternatīvo tekstu pievienošana attēliem un grafikām, subtitru pievienošana videoklipiem, lietotājiem draudzīgāko formātu izvēle teksta ievadei un citiem. Diemžēl platforma, kas tika radīta speciāli šim mērķim un uz kuras atrodas daudzu Latvijas valsts un pašvaldību iestāžu tīmekļvietnes, nav pilnībā piekļūstama,” uzsver Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves.

Ko noteic likumi un kas ir vienotā platforma?

2016. gadā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību. Tā uzliek pienākumu valsts un pašvaldību iestādēm nodrošināt savu tīmekļvietņu piekļūstamību, un nosaka procesu, kā izskatāmas sūdzības par tīmekļvietņu nepiekļūstamību. Proti, vispirms cilvēkam ar invaliditāti ir jāvēršas atbildīgajā iestādē, aicinot novērst šķēršļus, un tās pienākums ir veikt nepieciešamās izmaiņas. Ja tas netiek izdarīts, tad cilvēks ar invaliditāti var vērsties pie tiesībsarga.

Valsts un pašvaldību tīmekļvietņu vienotā platforma tika izveidota ar mērķi nodrošināt sākotnējo piekļūstamību. Savukārt, pēc tam katra iestāde, ievietojot saturu savā tīmekļvietnē, nodrošinātu turpmāko piekļūstamību.

Ko atklāj valsts un pašvaldību tīmekļvietņu tehniskā analīze?

Pirmkārt, tīmekļvietņu vienotā platforma nav pilnībā piekļūstama. Līdz ar to neviena no valsts un pašvaldību iestāžu tīmekļvietnēm, kas atrodas platformā, nav pilnībā piekļūstama. Otrkārt, valsts iestāžu ievietotā informācija un saturs arī dažkārt nav pilnībā piekļūstams.

Izplatītākās kļūdas:

a) Nav ievērota virsrakstu pareiza noformēšana atbilstoši mājaslapas struktūrai. Tas ir nepieciešams, lai orientētos un pārvietotos lapā. Analīze atklāj tukšas rindas, dublējošas rindas vai sarindotus simbolus, kurus nespēj atpazīt ne ekrāna lasītājs, ne Braila rinda. Arī šāds tīmekļvietņu defekts ir kļūda, ko lietotāji bez redzes problēmām neredz, bet kas būtiski ietekmē cilvēkus ar redzes traucējumiem.

b) Izpratnes trūkums par alternatīvā teksta būtību un nozīmi informācijas pieejamības nodrošināšanā. Praktiski visās pētītajās tīmekļvietnēs alternatīvais teksts bija ievietots tehniski, neizpildot tā funkciju pēc būtības.

c) Ja tīmekļvietnes uzstādījumos nav iestatīta valsts valoda, tad ekrānlasītājs redzamo tekstu nolasa pēc iestatītās valodas (visbiežāk, pēc noklusējuma iestatītās angļu valodas) izrunas likumiem. Te nav runa tikai par tiesībām saņemt informāciju valsts valodā, bet arī par nepareizu informāciju, lasot latviešu valodas tekstu pēc citas valodas izrunas likumiem. Tas nozīmē nepareizi izrunātus iestāžu nosaukumus, darbinieku un speciālistu uzvārdus, veicamo darbību sarakstus u.tml.

d) Bieži vien tīmekļvietnēs ar ekrānlasītāju nevar nolasīt iestāžu darbinieku kontaktinformāciju, piemēram, tālruņu numurus. Diemžēl, šobrīd pašu iestāžu spēkos nav iespēju būt pietiekami sasniedzamām tīmekļvietņu lietotājiem, kas pa tām pārvietojas izmantojot ekrānlasītāju vai ar navigācijas taustiņiem. Tālruņu numuru pieejamība atkarīga no tīmekļvietņu vienotās platformas iestatījumiem.

Ko atklāj valsts un pašvaldību tīmekļvietņu juridiskā analīze?

Pirmkārt, nav skaidrs, uz kurām iestādēm un kapitālsabiedrībām pēc nacionālā regulējuma attiecas pienākums nodrošināt piekļūstamas tīmekļvietnes.

Juridiski interesants jautājums rodas saistībā ar Rīgas valsts 1. ģimnāzijas mājaslapu. Kā konstatēts tehniskajā pētījuma daļā, šai izglītības iestādei nav piešķirts finansējums tīmekļvietnes izveidei, līdz ar to tā ir izveidota un pastāv, pateicoties skolēnu iniciatīvai. Šādos gadījumos direktīva nav piemērojama, proti, tas ir trešo personu saturs, kuru attiecīgās publiskā sektora struktūras nedz finansē, nedz izstrādā, nedz kontrolē. Šo izņēmumu varētu piemērot arī Rīgas valsts 1.ģimnāzijas mājaslapas gadījumā, tomēr Latvija šo izņēmumu nav ieviesusi. Tādējādi veidojas situācija, ka iestāde, kurai nav pietiekama finansējuma un kura paļaujas uz citu personu iniciatīvu tīmekļvietnes izveidošanā un uzturēšanā, ir pilnībā atbildīga par šīs tīmekļvietnes atbilstību piekļūstamības prasībām.

Otrkārt, lai arī normatīvais regulējums paredz iestāžu rīcību, ja cilvēks ar invaliditāti vēršas pie tām ar aicinājumu nodrošināt piekļūstamību savās tīmekļvietnēs, no uzrunātajām 15 iestādēm trīs neatbildēja uz aicinājumu. Tātad tika pārkāpts normatīvajā regulējumā norādītais.

Treškārt, neskaidras ir tiesību aizsardzības iespējas. Tiesībsargs nacionālajā regulējumā nav skaidri nodefinēts kā tiesību aizsardzības iestāde. Tā kā tiesībsargs nav institūcija, kas piemēro sodus, nav skaidrs, kas notiek tādos gadījumos, ja iestāde neizpilda tiesībsarga rekomendāciju par piekļūstamības nodrošināšanu.