• Tweet

Putina spiediens uz Rietumu sabiedrību balstās uz biedēšanu, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Raimonds Graube.

Viņš norādīja, ir sSaidrs ir tas, ka Ukraina netiks uzaicināta iestāties NATO: “Par to šaubu nav. Kara laikā kādu uzaicināt – tas būtībā nozīmē, ka jau no pirmā lēmuma tu esi iesaistīts karā. Citādi Ziemeļatlantijas līguma panti nestrādā, ieskaitot slaveno 5. pantu. Ukrainas situācijā tas nav iespējams, jo, uzaicinot to iestāties, tu būtībā pasludini karu Krievijai. Tur apakšā nav nekādas politiskās aizkulises vai kaut kāda nespēja.”

Vienlaikus viņš atzina, ka intriga un cerība ir uz to, ka NATO izlems par skaidru Ukrainas virzības plānu uz NATO un nosacījumiem, kas tai jāizpilda.

“Tas ir tieši tas pats, kam arī mēs gājām cauri – tā saucamais MAP jeb Membership action plan (Rīcības plāns dalībai). Konkrēts izpildāms plāns, kurā bez politiskajiem uzstādījumiem ir arī tīri tehniskas lietas, kas fiziski jāizpilda. Tev ir jābūt spējīgam cīnīties, sarunāties, komunicēt ar pārējo valstu pārstāvjiem. Taču jāatzīst, ka, šķiet, militārajā vēsturē Ukraina ir pirmais gadījums, kad valsts kara gaitā transformējas no vieniem kara vešanas principiem, vienas sistēmas uz pilnīgu citu – šajā gadījumā NATO sistēmu. Notiek Ukrainas jaunāko instruktoru, jaunāko komandieru apmācība NATO valstīs, dažādas tehnikas apmācības. Principā šie cilvēki jau pilda NATO iestāšanās prasības. Viņu domāšanas veids, plānošanas veids, šīs apmācību programmas kara gaitā jau ir sinhronizējušās. Un tas notiek ļoti daudzās jomās jeb militāro spēju veidos. Skaidrs, ka procedūras, kā tiek lietotas, piemēram, HIMARS raķešu sistēmas, notiek atbilstoši NATO standartiem,” sacīja Graube.

Vaicāts, cik reāli ir tas, par ko runā bijušais NATO ģenerālsekretārs, tagad Ukrainas prezidenta biroja pārstāvis Anderss Fogs Rasmusens, ka atsevišķas NATO dalībvalstis varētu garantēt Ukrainas drošību līdz tās iestāšanās brīdim NATO, viņš pauda, ka par šādiem izteicieniem ir ļoti izbrīnīts: “Es arī īsti nesaprotu, kā šo viņa paziņojumu praktiski saprast. Es nedomāju, ka kāda NATO valsts iesaistīsies karā Ukrainā kā valsts. Bet varbūt, un es tā ceru, ka viņš domāja to, ka atsevišķas NATO valstis vairāk palīdzēs, apmācīs Ukrainas karavīrus. Vai arī, piemēram, uz Poliju vai kādu citu NATO valsti nākotnē uz remontdarbiem lidos Ukrainai piegādātie F16 iznīcinātāji. To arī savā veidā var traktēt kā valsts iesaistīšanos karā.”

“Bet es nedomāju, ka F16 burtiskā nozīmē celsies gaisā no Polijas lidlaukiem, lai dotos uzbrukumā krieviem. Tā nē. Tiešā veidā tas atkal būtu tas pats, ko mēs jau iepriekš runājām par NATO 5. pantu. Ja kāda NATO valsts ir karā kopā ar Ukrainu, tad Krievijas reakcija pret šo valsti, piemēram, bombardējot lidlauku, no kura ir pacēlies F16, nozīmē, ka šis uzbrukums ir uzbrukums NATO lidlaukam ar visām izrietošajām sekām. Šī loģiskā ķēde, ko nosaka NATO līguma panti, attiecas tiklab uz vienu valsti, kā visām valstīm,” sacīja militārais eksperts.

Savukārt vērtējot ASV Kongresa rezolūcijas projektu, kas noteiktu, ka kodoluzbrukums Ukrainai vai kodolterorisms, piemēram, uzspridzinot Zaporižjas atomelektrostaciju, ir pielīdzināms uzbrukumam NATO, Graube sacīja, ka šī rezolūcija būs viens no spēcīgākajiem un būtiskākajiem Rietumu paziņojumiem Ukrainas kara kontekstā.

“Jo kodolšantāžas gadījumā vai nu tu piekāpies, vai arī pasaki, ka – nē, te ir nopietna sarkanā līnija, ne politiskā sarkana līnija, un ka mums arī tādas pašas bumbas un raķetes. Ja mēs paskatāmies Krievijas mediju lielos bļāvējus – tur taču katru vakaru NATO tiek vārdiski bumbām nomētāta. Katru vakaru no zemes virsas tiek noslaucīta kāda NATO galvaspilsēta, kura nu kuro reizi uzmanību izpelnījusies. Bet, šķiet, ne reizi es neesmu dzirdējis, ka tās bumbas un raķetes taču lido divos virzienos. Labi, mēs Londonu noslaukām, bet pretim tiek noslaucīta, piemēram, Sanktpēterburga! Tad tā saruna būtu pilnīgi cita. Un es domāju, ka ASV Kongresa signāls ir tieši par to,” sacīja Graube.

“Es arī nedomāju, ka šeit ir runa par kaut kādu iespējamu barbarisku lielpilsētu bombardēšanu. Runa ir par triecieniem, piemēram, kodolieroču uzglabāšanas vietām, stratēģisko ballistisko raķešu palaišanas vietām, varbūt Murmanskas atomzemūdeņu bāzei. Vārdu sakot, pa militāri stratēģiskiem objektiem. Un tad tas drauds jeb šantāža izskatās pavisam savādāk. ASV pasaka – mēs pirmie nelaidīsim, bet, ja jūs to darīsiet, mēs arī esam gatavi nospiest pogu. Un šī atbilde ir ļoti pareiza. Putina spiediens uz Rietumu sabiedrību balstās uz biedēšanu – nāks cits, būs vēl sliktāk! Ja kas, mēs spiedīsim pogu, bombardēsim galvaspilsētas. Arī Kahovkas HES uzspridzināšana bija daļa no šīs Krievijas šantāžas. Varbūt tur paralēli bija arī kaut kādi citi mērķi, varbūt militāri, kuros tika pieļauta kļūda, bet pamatā bija doma parādīt – mēs varam! Mēs varam visu ko izdarīt, mēs esam neaprēķināmi! Un patiesībā pēc Kahovkas un pat jau pēc 24. februārī tā loģika, pēc kuras mēs Rietumu pasaulē spriežam, attiecībā uz Krieviju nestrādā. Tur loģikas nav. Šajā karā ir tik daudz nesaprotamas, neloģiskas, cietsirdīgas, noziedzīgas rīcības, kas Rietumu cilvēka prātā vienkārši neietilpst. Tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc Putins pārrēķinājās, ka Rietumi iebrukumu Ukrainā gāzes vai citu biznesa interešu dēļ piecietīs. Šis krievu rīcības barbariskums, neloģiskums lika Rietumiem saprast to, ko mēs jau sen teicām un prognozējām. Bet nu arī Rietumi ir pamodušies un sapratuši, ka Krieviju nevar vērtēt caur savu dzīves pieredzi, izpratni, vērtību sistēmu. Kaut neliels bruņnieciskums kara vešanā – tas viss nestrādā! Kaut gan Rietumu sabiedrībā joprojām ir pietiekami daudzi, kuri grib noticēt labajam caur savu vērtību prizmu, caur savu cilvēcisko domāšanu. Šajā burbulī izpratnei par Krievijas rīcību, kāda tā ir, vienkārši nav vietas. Tādi cilvēki eksistēja kaut kad pagātnē, bija tādi barbari, kas nonāca sadursmē ar civilizāciju, bet mūsdienās tas taču ir neiedomājami!” izteicās bijušais NBS komandieris.