• Tweet

T. s. Lemberga prāvā Rīgas apgabaltiesa šonedēļ turpināja pratināt bijušo Ekonomikas ministrijas valsts sekretāri, SWH Rīga un citu Aināram Gulbim piederošo uzņēmumu valdes locekli Ainu Bataragu un pabeidza pratināt kādeizējo SIA Puses galveno grāmatvedi Laimu Irbi.

Liecinieču teiktais bija diametrāli pretējs apsūdzībā apgalvotajam, kā arī neatbilda pirmstiesas izmeklēšanā liecinātajam.

Naida cēlonis – parādi

A. Bataraga atklāja, ka konflikts starp Ventspils uzņēmējiem pagājušā gadsimta 90. gadu vidū radies A. Gulbja vadīto SWH uzņēmumu finansiālo grūtību un parādu dēļ, nevis – kā to pasniedz apsūdzība – tāpēc, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs draudējis A. Gulbim un tādējādi izspiedis SWH piederošo uzņēmumu kapitāla daļas. Viņa atminējās, ka deviņdesmito gadu sākumā A. Gulbim ar A. Lembergu bijušas labas attiecības, taču ap 1995.–1996. gadu tās kļuvušas saspīlētas. Pēc A. Bataragas teiktā, uz to brīdi A. Gulbis sapratis, ka viņam neizdosies palikt Ventspils tranzītbiznesā SWH grupas sliktā finansiālā stāvokļa dēļ. Vaicāta, ko viņa zinājusi par kapitāla daļu izspiešanu no A. Gulbja, lieciniece norādīja, ka iespaids par to varbūt radies A. Gulbim, taču viņa pārliecināta, ka tā bijusi nevis izspiešana, bet gan SWH grupas un Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu pārstāvju centieni normalizēt situāciju ar parādiem, tajā skaitā uzņemtajām saistībām. Starp SWH un Ventspils tranzītbiznesa pārstāvjiem sākušās sarunas. Tajās no SWH grupas piedalījušies A. Gulbis, Māris Forsts, Ilmārs Krūms, Arnolds Laksa un viņa, bet no ventspilniekiem – konkrētu uzņēmumu amatpersonas. Sarunās lemts gan par SWH kapitāldaļu pārdošanu Ventspils uzņēmumos, gan par parādu dzēšanu, kas, pēc A. Bataragas teiktā, 90. vidū bijuši ierasti biznesa darījumi.

Sarunu noslēgumā «man šķita, mēs visi izjutām atvieglojuma sajūtu, izņemot Gulbi», atminējās lieciniece. «Gulbis bija visneapmierinātākais ar sarunu rezultātu, jo gaidīja, ka tas būs labāks,» liecināja A. Bataraga. Viņa piebilda: «Varbūt arī tas nebija labs darījums, bet tas tika noslēgts zināmu apstākļu (acīmredzot domātas SWH finansiālās grūtības) iespaidā.»

Sagrozītās liecības

Šādas atbildes nekādi neapmierināja prokurorus, kuri, atkārtojot jautājumus dažādās variācijās, no liecinieces centās izdabūt teikumus par to, ka kapitāla daļas tika izspiestas. Tomēr A. Bataraga palika pie sava: 1995.–1996. gadā starp SWH un Ventspils tranzītbiznesa pārstāvjiem notikušas labprātīgas sarunas par SWH grupai piederošo uzņēmuma kapitāla daļu pārdošanu.

Lieciniece atklāja, ka pirmstiesas izmeklēšanā prokurori viņas teikto pratināšanas protokolā atspoguļojuši tendenciozi un neprecīzi. No A. Bataragas teiktā prokurori centušies pierakstīt nevis viņas sacīto, bet gan to, ko vēlējušies saklausīt. «Ja es būtu rakstījusi protokolu, tad to būtu rakstījusi savādāk,» tiesā liecināja A. Bataraga. Pēc «sarunas» ar prokuroru protokolā fiksēto viņa pārlasījusi «pa diagonāli», lai tikai ātrāk tiktu prom no prokuratūras. Tajā brīdī viņa nav atskārtusi, kādu lomu protokolā sagrozītais var nospēlēt izmeklēšanā. Uz tiesas sastāva priekšsēdētāja Borisa Geimana jautājumu, vai A. Bataraga pirmstiesas izmeklēšanā ir iepazīstināta ar liecinieka pienākumiem un tiesībām, viņa atbildēja: «Nē.»

Joprojām neļauj pratināt

A. Bataragas otrās pratināšanas dienas beigās tiesa pēkšņi paziņoja, ka pratināšana tiek pabeigta, atbilstoši tiesas noteiktajai pratināšanas kārtībai. Šī kārtība šajā konkrētajā procesā, kā zināms, ir: aizstāvība pratina liecinieku ne ilgāk, kā to pirms tam tiesas zālē darījuši prokurori. Pirms paziņojuma par pratināšanas pabeigšanu tiesa pat nepajautāja, vai kādam no apsūdzētajiem un viņu aizstāvjiem ir kāds jautājums lieciniecei.

Tikai nākamajā dienā, pēc L. Irbes nopratināšanas, tiesa procesa dalībniekiem ļāva izteikt lūgumus, viens no kuriem bija ļaut aizstāvības pusei tomēr pabeigt A. Bataragas pratināšanu. Advokāts Jānis Rozenbergs paziņoja, ka viņam uzdodami daži jautājumi, advokātam Oskaram Rodem – tikai viens jautājums. Savukārt advokātam Raimondam Krastiņam neuzdoti palikuši ļoti daudz jautājumu, bet Anrijs Lembergs un Aivars Lembergs liecinieci vēl pat nav sākuši pratināt. Prokurors Jānis Ilsteris paziņoja, ka viņam nav iebildumu, ja A. Bataraga vēlreiz tiks uzaicināta uz tiesu. Tiesnesis Boriss Geimans paziņoja – ņemot vērā prokurora viedokli, viņš tuvākajā laikā vēlreiz uzaicinās A. Bataragu liecināt, bet uz nākamo tiesas sēdi tikšot aicināts liecināt Arnolds Laksa.

Liels bija procesa dalībnieku pārsteigums solītā A. Laksas vietā ieraugot A. Bataragu. Tiesnesis Boriss Geimans centās skaidrot, ka viņš it kā esot A. Laksu aicinājis, bet tad vienā brīdī sapratis, ka A. Laksa var arī neatnākt, un tādēļ uzaicinājis arī A. Bataragu.

A. Lembergs un viņa aizstāvis skaidroja, ka viņi nevar pabeigt pratināt liecinieci, jo uz tiesu paņēmuši materiālus, lai pratinātu tiesas solīto A. Laksu. A. Lembergs pat piedāvāja ātri aizbraukt materiāliem pakaļ uz māju Puzē. Tiesa šo piedāvājumu noraidīja un paziņoja, ka A. Lembergam būs iespēja lūgt tiesu atkārtoti aicināt A. Bataragu uz pratināšanu. Nav grūti prognozēt, ka šis A. Lemberga lūgums tiks noraidīts.

Patiesā labuma guvēji

Arī L. Irbes liecības nekādi nesaskanēja ar apsūdzības apgalvojumiem. Jau pratināšanas sākumā, tiesneša B. Geimana vaicāta, ko viņa var liecināt minētajā krimināllietā, L. Irbe atbildēja: «Domāju, ka neko.» Pretēji krimināllietā cietušā statusā figurējošā Valentīna Kokaļa apgalvotajam, L. Irbe atminējās, ka SIA Puses īpašnieku sarakstā V. Kokalis nav bijis. Tas nozīmē, ka A. Lembergs nav varējis izspiest no V. Kokaļa SIA Puses kapitāla daļas, jo V. Kokalim tādas nemaz nav piederējušas. L. Irbe arī kategoriski noliedza, ka SIA Puses būtu eksistējusi dubultā grāmatvedība, kā to bija norādījis V. Kokalis. Arī A. Lembergu viņa uzņēmuma sapulcēs nekad nav sastapusi un viņa uzvārdu uzņēmuma dokumentos nav redzējusi. Tāpat viņai neviens nekad nav licis nedz iznīcināt dokumentus, nedz nobēdzināt skaidru naudu. Grāmatvede norādīja, ka kaut kādi maksājumi ar uzņēmuma darbību nesaistītiem mērķiem var tikt veikti tikai un vienīgi no uzņēmuma peļņas, kura parasti tiek izmaksāta īpašniekiem dividendēs vai arī ieskaitīta uzņēmuma pamatkapitālā. Par apsūdzībā minētajām kapitāldaļu izspiešanām un naudas atmazgāšanām viņa neko nezinot. Vaicāta, ko viņas izpratnē nozīmē patiesā labuma guvējs, L. Irbe atbildēja: «Tas, kurš pēc dokumentiem ir uzņēmuma dalībnieks. Tas arī ir patiesā labuma guvējs.» L. Irbi līdz galam paguva nopratināt visi procesa dalībnieki.

Avots: nra.lv /Ritums Rozenbergs