• Tweet

Nesen, sirds transplantācijas desmitgadei veltītā pasākuma laikā, Latvijas Transplantācijas centra vadītājs profesors Rafails Rozentāls skarbi izteicās par situāciju, kas vērojama Latvijā: pasaulē vislielākā problēma ir orgānu trūkums, bet tā, izrādās, nav aktuāla mūsu valstī, jo «šis nav orgānu trūkums, tā ir dezorganizācija».

Tā, piemēram, pērn Latvijā varēja veikt septiņas sirds transplantācijas, taču veica tikai trīs. Četras sirdis netika izmantotas «naudas trūkuma dēļ». Vismaz pieci cilvēki pērn nomira, nesagaidījuši sirds pārstādīšanas operāciju. Tāpat nebija kur likt 19 aknas, kaut gan Latvijā ik gadu vajadzētu veikt vismaz 20 aknu transplantācijas. Tāpēc, tēlaini izsakoties, šie orgāni tika «izmesti».

 Rafaila Rozentāla liktenis nav raksturīgs ebreju ģimenei: viņu kopā ar tēvu un māti 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju, uz Krasnojarsku, jo Rafaila tēvs Latvijas brīvvalsts laikā bija ebreju studentu korporācijas Hasmoneja priekšsēdētājs. Padomju okupanti to uzskatīja par kontrrevolucionāru darbību, tāpēc ģimeni pakļāva deportācijai. Iespējams, ka tieši deportācija izglāba ģimeni no bojāejas Rīgas geto. Krasnojarskā bija medicīnas institūts, kurā strādāja izcili profesori no Maskavas un Ļeņingradas, kas bija spiesti pamest savu darbu 1952. gada «ārstu lietas» dēļ. Paaudzies, Rafails sāka studēt šajā institūtā, savukārt studijas viņš pabeidza jau Rīgā, Medicīnas institūtā, kad kopā ar ģimeni 1956. gadā atgriezās no izsūtījuma. Rafails Rozentāls specializējās ķirurģijā, jo operācija, kā viņš uzskatīja, dod «kolosālu pabeigta darba sajūtu».

 Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Rafails Rozentāls ir saistīts ar Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu un gandrīz četrdesmit gadus vada Transplantācijas centru. Šo gadu laikā viņam ir bijusi iespēja izanalizēt sabiedrības veselību, un diagnoze, šķiet, nav iepriecinoša – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

 Neatkarīgā piedāvā interviju ar profesoru Rafailu Rozentālu.

 – Raksturojiet, lūdzu, Latvijas transplantoloģijas vispārējo situāciju šodien!

 – Nākamgad svinēsim 40 gadu jubileju kopš pirmās nieru transplantācijas Latvijā. Es šajā jomā strādāju kopš 1976. gada. Tā tad – sākām padomju laikā, mums Rīgā bija spēcīgs transplantācijas centrs, labākais Padomju Savienībā. Atmodas laikā, kad atjaunojās neatkarīga valsts, mēs pārkārtojām transplantācijas centru. 1992. gadā tika pieņemts likums par transplantācijām. Septiņdesmitajos gados, kad centrs tikai sāka veidoties, tas atradās Stradiņu ķirurģiskajā nodaļā, tur viena palāta astoņiem slimniekiem. Nebija ne operāciju zāles, ne laboratorijas. Kaut kur sameklējām naudu, un nodaļai blakus kolhozs Ezerciems piebūvēja atsevišķu ēku. Bet lielākā problēma bija un joprojām ir: kur dabūt orgānus? Un tomēr mēs jau esam veikuši ap 1600 nieru transplantācijas. Pērn bija 77 operācijas. Izmantojot nieres no mirušiem cilvēkiem, mūsu rādītājs ir viens no labākajiem Eiropā. Kvantitatīvi operāciju mums ir mazāk nekā, piemēram, Spānijā, jo tur cilvēku vienkārši ir vairāk. Transplantācija līdz šim bija stabila, taču problēma šobrīd ir tāda, ka mirušo donoru kļūst arvien mazāk.

 – Kāds ir iemesls tādai tendencei?

 – No valsts izbrauc tūkstošiem cilvēku. Avāriju ir mazāk. Ar katru gadu mirušie donori ir arvien vecāki.

 – Varbūt šajā ziņā var kooperēties ar kaimiņvalstīm?

 – Padomju laikos mums bija laba sadarbība ar lietuviešiem un igauņiem. Pēc Atmodas vienā no Baltijas asamblejas sēdēm tika nolemts veidot apvienību Balttransplant. Es rakstīju statūtus, nodomi bija labi, un tomēr tā draudzība nesanāca. Vienīgie, ar ko mums šobrīd palikuši sakari, ir igauņi: viņi mums aizdod kādu nieri, mēs viņiem pēc tam atdodam. 1992. gadā bijām domājuši pievienoties skandināviem, bet viņi mūs nepaņēma. Arī igauņus viņi nepaņēma. Saprotiet, lai veidotu starptautisku organizāciju, ir jāiegulda nopietna nauda, bet mēs to nespējām, un ministrija mūs neatbalstīja. Ja runājam par finansēm… 2009. gadā transplantoloģija gandrīz vispār apstājās, kaut kā jau tomēr savācāmies. Paldies dievam, pēdējos divus gadus ministrija naudu mums vismaz nesamazina. Arī klāt neko nedod. Mums ir Eiropas Savienības projektu piedāvājumi, bet mēs neko nevaram – mums nav finansējuma!

 – Būtu brīnums, ja jūs pateiktu, ka Veselības ministrija par jums domā dienu un nakti.

 – Katru gadu mēs lūdzam papildu finansējumu, un katru gadu ministrija mums atbild, ka naudas nav.

 – Cik daudz cilvēku šobrīd stāv rindā uz nieres transplantāciju?

 – Pagājušajā nedēļā bija 53. No šiem cilvēkiem dažiem ir atkārtota transplantācija. Ja divas nedēļas paiet bez operācijas, mēs jūtamies nelāgi. Pērnā gada decembrī bija 12 operācijas – strādājām pat Ziemassvētkos. Bija operācijas, kurās nieri ņēmām no dzīviem donoriem. Bet ir kāda problēma: tauta ir slima. Bija tā, ka pēdējos gados no pieciem donoriem četri bija nederīgi. Šie cilvēki bija slimi. Un līdzīgi ir visam iedzīvotāju kopumam. Lūk, tāda situācija: tēvs un māte – abi ir gatavi dot nieri savam bērnam, bet viņi abi ir slimi! Tēvam diabēts, mātei arī kāda kaite. Vēl atceros gadījumu, ka abi vecāki, kas bija gatavi dot nieri, izrādījās narkomāni. Bet, pirms paņemt nieri, donors ir rūpīgi jāizmeklē. Un jāizmeklē arī psihiatram: vai donors ir pie pilna prāta. Lai vēlāk nebūtu nekādu juridisku kāzusu… Ja mēs no dzīva donora ņemam vienu nieri, otrai jābūt pilnīgi veselai, lai šis cilvēks varētu pilnvērtīgi dzīvot. Pēc tam, kad tas izdarīts, donors paliek pie mums slimnīcā, viņu novēro nefrologi, citi speciālisti. Savukārt tos, kuriem uzdāvināta jauna niere, mēs regulāri pārbaudām. Valsts kompensē naudu par medikamentiem, ko mūsu pacienti pērk aptiekās. Un tomēr ir arī tādi, kas nesaprot, ka viņiem uzdāvināta iespēja dzīvot vēl vairākus pilnvērtīgus gadus: viņi par daudz lieto alkoholu, bet par mūsu aizrādījumiem tikai pasmejas – sak, ko jūs mani mācāt dzīvot, pačurāt es taču varu! Gadās arī, ka transplantētā niere atsaka…

 – Nesen kādā konferencē jūs teicāt, ka 32 donoru orgāni ir izmesti ārā, jo nav bijis naudas, lai veiktu operācijas.

 – Runa bija par citiem orgāniem, nevis nierēm. Pagājušajā gadā Latvijā pārstādīja trīs sirdis un – pirmo reizi – arī aknas. Pēc tam ārstiem nācās rakstīt paskaidrojumus slimnīcas administrācijai: kas ir atļāvis veikt šīs operācijas?

 – Nesapratu, par ko bija jāraksta paskaidrojumi?

 – Respektīvi: kur jūs ņēmāt naudu šīm operācijām? Aknu transplantāciju veica par slimnīcas naudu. Tad, kad ieteicāmies, ka sirds transplantācijai varētu paņemt naudu no sirds ķirurģijai paredzētās naudas, mums iesita pa pirkstiem: nedrīkst! Mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kurai nav izstrādāta sirds transplantācijas programma. Par aknām pat nerunāsim! Bet igauņi pērn pārstādīja četras aknas.

 – Protams, pacientus vienkāršāk vest uz Vāciju.

 – Tur operācija tiek apmaksāta tikai bērniem. Operācijas izmaksas ir 150 000 eiro. Kāpēc to nevar sākt darīt šeit? Un sirds operācijas? Desmit gadu laikā Romans Lācis veica 11 sirds pārstādīšanas operācijas. Nu, par maz tas ir. Protams, tur ir grūtības – tur vajadzīgs jauns donors ar veselu sirdi. Un tomēr – kāpēc ir vajadzīgi tādi principiāli ierobežojumi no valsts puses? Nedrīkst operēt, un viss! Vai tad tiešām brīvvalsts 20 gados valsts nav spējīga radīt transplantācijas programmu? Mums taču ir speciālisti, kuri var palīdzēt to izveidot. Ministri ir mainījušies bieži, ne visi saprot mūsu pacientu problēmas.

 – Ministre Circene nevēlas ar jums tikties?

 – Circenes kundze mani pagaidām nav pieņēmusi. Tikos ar viņu tikai tad, kad viņa iepriekšējo reizi bija ministre.

 – Bet ja nu tomēr jūs tiktu vizītē pie veselības ministres, ko jūs viņai teiktu?

 – Es runātu ne jau sevis dēļ, bet gan nozares dēļ: es lūgtu tomēr izstrādāt programmu, kas paredzētu atcelt ierobežojumus operāciju veikšanai. Labi, naudas nekad nav un nekad arī nebūs, bet atcerieties taču vienu periodu, kad nauda tiešām bija, – Gundara Bērziņa laikā. Viņš pie mums atbrauca, visu izpētīja, taču drīz pēc tam atkal mainījās valdība, un viss aizgāja pa vecam. Un ko dara tagadējā Veselības ministrija? Visādi Eiropas Savienības projekti, braucieni, visādi pasākumi, bet jūs varbūt padomājiet arī par mums. Es Stradiņos pateicu: nevajag ņemt nekādus ES projektus, mums nav cilvēku, kas tos var realizēt.

 – Un tomēr: no kurienes radās tas skaitlis – 32 izmesti orgāni?

 – Protams, taktiskāk būtu teikt – orgāni tika apglabāti kopā ar donoriem… Lūk, bija daudzi donori. No viņiem mēs varējām paņemt transplantācijai

 19 aknas. Bet naudu šādām operācijām taču neviens nedos! Dabūt labus donorus – tā ir milzīga problēma, bet vēl lielāka problēma izrādās – nauda. Un beigās nav, kam to orgānu atdot. Pērn vienu aknu aizsūtījām uz Lietuvu. Varējām paņemt piecas plaušas, bet tās mēs Latvijā vēl nepārstādām. Arī aizkuņģa dziedzeri varējām paņemt. Nevar teikt, ka mēs šos orgānus izmetam: mēs tos vienkārši neizmantojam.

 – Ar kādiem orgāniem ir vislielākās problēmas?

 – Ar sirdi. Ja ir donors, sirds jāpārstāda četru stundu laikā. Ideāli – trīs stundu laikā. Jo sirds taču visu laiku strādā, un donoriem jābūt jauniem. Tiem mediķiem, kuri strādā ar donora sirdi, jābūt perfekti saskaņotiem savās darbībās. Mūsu slimniekiem savukārt jābūt mobiliem ik brīdi, arī naktī, jo niere negaidīs, kamēr viņi izvīstīsies no guļvietas. Protams, ja cilvēks tajā brīdī ir slims, piemēram, ar gripu, mēs meklējam citu pacientu. Taču, lai cik mēs būtu labi savās vietās, valstij tomēr vajadzētu pievērsties mūsu uzrādītajām problēmām šajā jomā.

 – Kā jūs domājat, kāpēc valsts pret jums izturas nevērīgi?

 – Es tiešām nezinu, vai nevērīgi. Valsts apmaksā nieru transplantācijas programmu un visu pēcoperācijas ārstēšanu. Bet neviens negrib runāt par smagajām lietām, par citu orgānu transplantāciju. Jo ministrijai vienkārši nav naudas un vēlēšanās attīstīt jaunus transplantācijas projektus.

 Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Elita Veidemane