• Tweet

Valsts ekonomikas krīzes pilnbriedā arī veco ļaužu pansionāti piedzīvoja krīzi, jo bez darba palikušie tuvinieki pēkšņi atcerējās par saviem aprūpes namos ievietotajiem večukiem.

Iekārojuši pensijas vai nespējot samaksāt pensijas un uzturēšanās izdevumu starpību, radinieki viņus masveidā ņēma laukā no sociālās aprūpes namiem. Tagad situācija ir radikāli mainījusies – pansionāti atkal piepildījušies, bet tuviniekiem par asinsradniecību nespēj atgādināt pat nāve. Apbedīto sarakstos aizgājušie lielākoties figurē kā bezpiederīgie. Viņu guldīšanu zemē uzņemas paši pansionāti, tērējot nāves gadījumiem valsts piešķirto pēdējo – dubulto – pensiju vai pabalstu. Savukārt bēdīgākās biogrāfijās – pēc nonākšanas nemīlošu tuvinieku lokā un nomiršanas – viņi, iespējams, papildina laikrakstos publicētos aizgājēju sarakstus kā «nezināms vīrietis», «nezināma sieviete» un aptuvenais vecums iekavās. Gadu un trīs mēnešus apkopojot informāciju par Rīgas nezināmajiem, Neatkarīgā saskaitīja 232 anonīmus aizgājējus. Ar valsts vai pašvaldību piešķirtajiem pabalstiem bēru izdevumi ir nosedzami (vismaz Ls 250), taču nopelnīt uz mirušā rēķina ir faktiski neiespējami. Daži tomēr mēģina. Rīgas Austrumu slimnīcas Patoloģijas centra morgā jau daudzus mēnešus atrodas kādas sievietes mirstīgās atliekas. Dēls un šķirtais vīrs pabalstu savākuši, nelaiķi – ne.

Tuvību veicina nauda

Aprūpes centru vadītāji novērojuši, ka tuvinieku piepeša pieteikšanās viņu klientiem bieži vien saistīta ar iespēju saņemt kādu labumu no radniecības atcerēšanās. Pēc tam, kad 2007. gadā Reģu pansionātā Alsungas novadā notika traģiskākais ugunsgrēks Latvijas vēsturē, vienam no bojāgājušajiem pieteicās 26 (!) piederīgie, acīmredzot cerot uz kādiem iespējamiem labumiem.

Piepešas atcerēšanās uzplūdus nācies piedzīvot arī aprūpes centram Veģi Abavas novadā, kur mīt galvenokārt bērni. Direktore Irēna Kauliņa stāsta, ka vecākiem par viņu radniecību savulaik atgādināja iespēja tikt pie bērnu privatizācijas sertifikātiem. Savukārt krīzes gadu mājās vešanas bums Veģiem gāja secen. Te mīt bērni ar ļoti smagām saslimšanām, trešā daļa uz gultas. Savukārt pabalsti nav tik lieli, lai rosinātu tuviniekus pašiem uzņemties rūpes. Un tāpēc, kad bērni mirst, pansionāts viņus apglabā pats – kā bezpiederīgos tuvējā kapsētā. Bēres izmaksā tik, cik valsts atvēl – divi pabalsti jeb 150 latu. «Patiesībā mēs esam viņu vienīgie īstie tuvinieki,» saka I. Kauliņa.

Apbeda kā bezpiederīgos

Krīzes un bezdarba apstākļos ceļoties pensiju vērtībai, dažos 2009. gada mēnešos no Engures novada pansionāta Rauda tuvinieki izņēma 40 vecīšu. Tāda pati tendence bija vērojama arī citos pašvaldību uzturētos pansionātos. Bažas bija gan par tālāku šo iestāžu pastāvēšanu, gan pašu vecīšu likteni – ja mājās viņus nosēdina pie krāsns, atņem pensiju un neliekas vairs ne zinis līdz pat nāvei, tas nav nekas labs. Dažām aprūpes iestādēm budžets tika iedragāts neatgriezeniski, un pašvaldības tās slēdza. Piemēram, Ugāles nabagmāju, kā to dēvēja paši iemītnieki, jo pēdējos pastāvēšanas gados tā patiešām eksistēja milzīgā trūkumā. Engures Raudai šo sarežģīto laiku tomēr izdevās pārdzīvot, un tagad, kā stāsta direktors Viktors Neilands, klientu skaits stabili turas ap 350. Ārā vecīšus vairs neņem. Arī šim pansionātam ir sava kapsēta, kur nomirušos bieži vien nākas apbedīt kā bezpiederīgos. Jā, teorētiski zināms, ka tuvinieki viņiem ir, daudziem kaut kur Krievijā, bet, kā viņi sasniedzami, kas to lai zina. Esot gan gadījumi, kad tuvinieki piesakās paši organizēt mirušā apbedīšanu, tātad arī pretendēt uz viņa pēdējo dubultpensiju (Ls 300), taču tam par šķērsli var būt aizgājēja pēdējā vēlēšanās – iesniegums ar vēlmi līdz beigām palikt pansionātā, bet pēc beigām – atdusēties pansionāta kapsētā. Tad piepeši naudas vai asinsbalsi sadzirdējušie radinieki paliek tukšā.

Beigas – tālākas un smagākas

Vēl viens V. Neilanda novērots iespējams cēlonis, kāpēc interese par institūcijās pajumti atradušajiem tuviniekiem, cik strauji parādījusies, tikpat ātri arī apsīka, ir medicīniska rakstura. Vēl nekad iestādes praksē nav uzņemti tik daudz insulta slimnieku kā pašlaik. «Skaidrs, ja bērniem ir pastāvīgs darbs, viņi nevar aprūpēt vecākus pēcinsulta periodā.»

Arī Labklājības ministrija atzīst, ka pansionātos nonāk arvien slimāki cilvēki. Kā skaidro Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta speciāliste Elvīra Grabovska, tas varētu būt saistīts ar diviem iemesliem: pirmām kārtām mūsdienu medicīna smagi slimu cilvēku prot daudz ilgāk uzturēt pie dzīvības – agrāk insults teju automātiski nozīmēja letālu iznākumu. Tagad insulta slimnieki, izglābti no nāves, smagā stāvoklī nokļūst pansionātos. Tāda tendence esot vērojama visā Eiropā. Taču Latvijas gadījumā arī krīze padarījusi savu melno darbu, proti, cilvēki trūkuma dēļ atstāj novārtā rūpes par veselību un pie ārsta vēršas, kad kaites jau ir ielaistas. Un, jo cilvēks slimāks, jo lielāka ticamība, ka tuvinieki viņu ieliks pansionātā. Ministrijas pārstāve E. Grabovska gan pieļauj, ka šobrīd cilvēku līdzatbildība vienam par otru ir stiprinājusies. Vēl nesen vecīši no aprūpes centriem tika ņemti laukā, lai tādā veidā tiktu pie naudas – «pat laukos dzīvojot, ar kartupeļiem taču nevar samaksāt elektrības rēķinu». Bet tagad vecīši savu mūža novakari atkal vada aprūpes centros, to klientu skaits esot stabils. Pēdējais pārskats par aprūpes centru darbību uzrāda, ka dažādās valsts, pašvaldību vai privātās institūcijās Latvijā mitinās 12 509 personas.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne