• Tweet

Pirmdien, 25. septembrī, tā dēvētajā “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē tika uzklausīti žurnāla “Ir” pārstāvji. Žurnāls “Ir”, kas joprojām neuzskata par vajadzīgu pierādīt izdevumā publiskoto “Rīdzenes sarunu” patiesumu, turpināja izdarīt spiedienu uz “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisiju, aicinot to vērtēt ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera atlaišanu no amata.

Neraugoties uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) paziņojumu, ka atsākt “oligarhu lietas” izmeklēšanu nav pamata un vairāku ekspertu brīdinājumiem, ka “oligarhu lieta” pēc vairākiem gadiem atkal izcelta gaismā saistībā ar Saeimas vēlēšanām un jauno politiķu vēlmes nonākt pie varas, žurnāla “Ir” redaktore Nellija Ločmele turpina uzsvērt, ka žurnālā publiskotās sarunas ir īstas, bet ar pierādījumiem, kas apliecinātu viņas vārdu patiesumu, gan nesteidzas.

No malas šķiet, ka žurnāla vēlme pārliecināt sabiedrību par to, ka medijs ar viņiem nemanipulē un ka tautas vēlme pēc taisnības netiek izmantota, lai spēlētu kārtējās politiskā spēlītes, ir tik izmisīga, ka “Ir” sācis sapīties pats savos vārdos.

Tā, piemēram, tiek norādīts, ka “sarunu saturs ir patiesi atspoguļots.” Tātad, ka nevis sarunas ir patiesas, bet to saturs ir atspoguļots pareizi.

Jāatzīmē gan, ka arī nepatiesas un melīgas sarunas var patiesi atspoguļot, kas liek domāt, ka žurnālam “Ir” sanācis tāds kā vingrinājums juridiskajā ekvilibristikā, nevis apliecinājums, ka sarunas ir patiesas.

Tāpat žurnāls kārtējo reizi turpina izvairīties no jautājuma par sarunu autentiskumu pierādīšanas. Pamatojoties uz likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kas nosaka, ka žurnālistu pienākums ir aizsargāt avotu noslēpumu, žurnāls nav iesniedzis pierādījumus par sarunu autentiskumu ne KNAB izmeklēšanas vajadzībām, ne arī “oligarhu lietas” izmeklēšanas komisijai.

Šeit gan jāpiezīmē, ka likums neliedz skaidrot dažādas detaļas par sarunu iegūšanu savā īpašumā, piemēram, par to kādā formā tās iesniegtas, kādā veidā valsts noslēpuma saturošā informācija tiek uzglabāta un cik liela daļa tai var piekļūt, kā arī kāda ir vēl nepubliskotā informācija.

Tāpat žurnāls nav spējīgs paskaidrot, kāpēc šīs sarunas publiskotas tikai pēc septiņiem gadiem. Tas arvien vairāk liek domāt, ka runa nav par taisnību, pēc kuras tauta tā ilgojas, bet par savtīgu interešu īstenošanu.

Visticamāk, žurnāls sarunas rūpīgi taupījis priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām, zinot, ka tās izsauks masveida histēriju. Taču vai medijs ir padomājis par to, ka nākamais jautājums, kuru tauta varētu uzdot ir : “Kur korupcijas apkarotāji bija agrāk?”

Ločmele aicinājusi arī parlamentāro izmeklēšanas komisiju saukt pie atbildības žurnālistus Juri Paideru un Imantu Liepiņu par nepatiesas informācijas sniegšanu. Kā zināms, Liepiņš paziņoja, ka žurnālā publiskota informācija nesakrīt ar faktiem un lielākā daļa no tiem ir fantāzija, kas balstīta uz pieņēmumiem. Un kāpēc gan žurnāls ir tik nobažījies par šo atzinumu? Žurnālista Liepiņa minētos faktus iespējams pārbaudīt, taču žurnāla “Ir” publiskotās sarunas nav iespējams noklausīties. Vai medija pārmetumi ir mēģinājums sēt sabiedrībā šaubas, vai varbūt attaisnot sevi?

Šie ir jautājumi, uz kuriem žurnāls, visticamāk, neatbildēs, jo daudz izdevīgāk taču ir manipulēt ar sabiedrību, kas vēlas panākt taisnīgumu valstī, un turpināt atkārtot, ka neviena iestāde neko nedara, lai situāciju mainītu. Bez pierādījumiem, gan arī “Ir” vārdi paliek tikai tukši vārdi.

Ja “Ir” būtu patiesa interese lietu atmaskot, nevis dancot pēc Sorosa stabules, tad medijs, visticamāk, jau būtu publiskojis audiofailus. Tikmēr turpināsim uzskatīt, ka viņu rīcībā nav autentisku ierakstu un šobrīd medijs ir kļuvis par politiskās spēles dalībnieku, kas gan nav pārsteidzoši ņemot vērā tās sponsoru.

Vienlaikus gribas ticēt, ka līdz patiesībai vairs nav tālu, jo viss liecina, ka Ločmele šobrīd staigā pa trauslu pavedienu un pavisam drīz viņa sapīsies un kritīs. Jautājums tikai: “Kad tas notiks un kāda būs tālākā rīcība?”

Jau vēstīts, ka sabiedrībā skaļu rezonansi izsaukušas žurnāla “Ir” atklātībā nodotās viesnīcā “Rīdzene” ierakstītās sarunas, kas pēc medija vārdiem “liecina par Aināra Šlesera, Aivara Lemberga un Andra Šķēles ietekmi lielākajā Rīgas ostasuzņēmumā – “Rīgas tirdzniecības osta” (RTO), viņu slēptajiem plāniem pārņemt nacionālo aviokompāniju “airBaltic”, kā arī saimniekošanas stilu Rīgas pašvaldības uzņēmumos.”

Lai arī avotu, no kura sarunas iegūtas, medija galvenā redaktore Nellija Ločmele atklāt negrasās, “Ir” publiskojis vairākus it kā notikušu sarunu fragmentus, norādot, ka tie satur informāciju par iespējamo noziegumu slēpšanu. Sarunu autentiskums gan joprojām nav pierādīts.