• Tweet

Divas no iespējamām glābējsilītē atstāto mazuļu bioloģiskajām mātēm vēlējušās atgūt bērnus, taču neko reāli nav darījušas. «Iespējamās mātes,» saka glābējsilītes projekta Latvijā vadītāja Laura Zvirbule, «mēs nezinām, vai viņas patiešām ir tās, kuras bērnu dzemdējušas.»

Sievietei teorētiski ir iespēja atgūt savu mazuli, ja arī viņa bērnu atstājusi glābējsilītē, vispirms pierādot, ka bērns nācis no viņas, tas ir, veicot DNS analīzi. Viena no sievietēm, kura apgalvoja, ka glābējsilītē ieliktais mazulis ir viņas bērns, vēlējās atgūt bērnu un interesējās par procedūru, taču vēlāk no bāriņtiesas redzesloka pagaisa, arī otra sieviete – pārdomāja.

 Pašlaik Latvijā ir četras glābējsilītes – Rīgā, Bērnu slimnīcā, Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī. Laura Zvirbule stāsta, ka glābējsilītes ir traģiska nozieguma profilakses projekts, lai glābtu to zīdaiņu dzīvību, kuru vecāki ir gatavi pastrādāt noziegumu, lai atbrīvotos no bērna. «Tomēr mūsu uzdevums ir sniegt arī diennakts psiholoģisku un praktisku palīdzību tiem, kuri palikuši uz ielas ar zīdaini rokās, bet nav gatavi no bērna atteikties, tāpēc pie katras glābējsilītes ir palīdzības tālruņu numuri, uz kuriem var jebkurā laikā zvanīt, un cilvēki saņems palīdzību, lai mudinātu vecākus pārdomāt savu lēmumu un bērnu neatstāt,» uzsver L. Zvirbule.

 Līdz šim glābējsilītēs atstāti 14 mazuļi, visvairāk Rīgā, jaunākais glābējsilīšu mazulis tur ievietots šāgada marta beigās – puisītis. Visi mazuļi pašlaik ir adoptēti vai atrodas potenciālo adoptētāju ģimenēs – tās ir ģimenes, kuras iepriekš jau pārbaudītas un kam dota atļauja adoptēt bērnu. Cilvēku, kurš atstāj mazuli glābējsilītē, neviens nemeklē, izņemot gadījumus, ja bērnam konstatēti miesas bojājumi vai ar bērnu kopā ir atstāti dokumenti, kas ļauj identificēt vecākus, un ja mazulis nav meklēšanā.

 Aizcirtās durvis…

 Gan L. Zvirbule, gan Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle stāsta, ka personai, kura bērnu ielikusi glābējsilītē, ir iespējams mēģināt bērnu atgūt, tomēr tam vajadzīga ne tikai vēlēšanās, bet arī rīcība. Turklāt speciālisti vērtēs arī, vai atdošana bioloģiskajai mātei būs bērna interesēs. Divas sievietes vēlējušās atgūt savus mazuļus. Viena pat uzsākusi kārtot dokumentus. «Mēs nevaram zināt, ka sieviete ir konkrētā bērna mamma, tas jāpierāda ar DNS analīžu rezultātiem. Šī sieviete vēlējās to izdarīt, bet pati pārtrauca procesu. Vai nu nepietika vēlmes, vai radās citi mums nezināmi apstākļi…» spriež I. Ērgle, «bet viņa nozuda no mūsu redzesloka.»

 Par otru sievieti vairāk zina stāstīt L. Zvirbule, jo viņa jau pirms bērna piedzimšanas forumā taujājusi par iespējām atstāt bērnu. Stāsts palīdz saprast, cik sarežģītā emocionālā situācijā nereti atrodas sievietes, to, ka palīdzība ir ārkārtīgi būtiska. «Mums tas likās gana nopietni – šīs sievietes jautājumi, mēs kopā ar speciālistiem atbildējām, jo domājām, ka varam varbūt mainīt viņas lēmumu, taču sieviete teica, ka viņa jau sen izlēmusi tā darīt un pēc iznākšanas no dzemdību nama bērnu ielikusi glābējsilītē. Protams, mēs simtprocentīgi nezinām, ka tieši viņa ir šī bērna mamma, taču neilgi pēc bērna ielikšanas, šī pati sieviete interesējās, kā bērnu var atgūt. Bērnu glābējsilītē viņa bija ielikusi un, kad durtiņas aizvērušās, vienā mirklī atkal sapratusi, ka dara nepareizi,» stāsta L. Zvirbule. «Mēs viņai izstāstījām visu, kā viņa var atgūt bērnu, kur viņai jāiet, kas jādara, taču viņa pēc pārdomu brīža stingri pateica: nē. Viņas lēmumu atteikties no bērna bija sašķobījušas pirmās piecas dienas ar mazuli slimnīcā.»

 Atsakās dzemdību namā

 I. Ērgle Neatkarīgajai stāsta, ka ļoti reti ir gadījumi, kad bērnus atrod, pamestus uz ielas, vēl traģiskāk – atrod jau mirušus atkritumos. Tomēr tā notiek. «Ja sieviete vēlas atteikties no bērna, visbiežāk viņa atnāk uz slimnīcu bez personu apliecinošiem dokumentiem vai norāda svešus datus un pēc dzemdībām pazūd,» stāsta speciāliste. «Šos mazuļus uzreiz var nodot pirmsadopcijas aprūpē, un viņi praktiski uzreiz nonāk ģimenēs.» Citādi ir ar mammām, kuru identitāte ir zināma, tomēr viņas paziņo, ka bērnu negrib. Viņām tiek dots sešu nedēļu ilgs laiks pārdomām, un pēc tam sievietei jāraksta piekrišana bērna atdošanai adopcijai. Mazulis šajā laikā var atrasties gan pie mātes, gan bērnu aprūpes centrā, parasti gan mātes uzreiz atsakās bērnu apskatīt, atsakās barot…

 «Pieņemam, ka šajās sešās nedēļās sievietei var būt pēcdzemdību depresija, un tāpēc viņa bērnu nevēlas. Bail pastāstīt vecākiem, kuri, izrādās, nav nojautuši par meitas grūtniecību. Ir gadījumi, kad laulātais draugs nezina… Ne vienmēr tās ir pavisam jauniņas meitenes, daudzas sievietes atsakās no trešā, arī ceturtā bērna…» stāsta I. Ērgle. Cits stāsts būtu par sociālā riska ģimenēm, kuras biežāk no bērniem neatsakās, lai arī ir trūcīgas un nespēj parūpēties par bērnu. Tas ir jautājums par pabalstiem – saņem pabalstus, tikmēr par bērnu rūpējas vai skaitās, ka rūpējas. Šādām ģimenēm tiek pievērsta īpaša uzmanība, ja bāriņtiesai ir informācija, ka piedzimis vēl viens mazulis…

 Saglabā pirmo pudelīti

 Pēc diskusijām ar speciālistiem Baby box projekta autori nolēmuši īstenot ideju par ceļa vārdu nodošanu ģimenēm, kurās ienāk glābējsilīšu mazuļi. «Agri vai vēlu cilvēks sāk interesēties par savu dzimtu, savām saknēm, un no dzīves pieredzes zinām, ka cilvēki labi jūt, ja kaut kas netiek izrunāts savā starpā, bērniem tas var izpausties kā uzvedības vai veselības traucējumi,» stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas klīnikas vadītāja Gunta Ancāne. Kopā ar klīnikas speciālistiem ir sagatavots vēstījums mazulim par viņa pirmajām dienām (simbolisks krekliņš, glābējsilītes himna un atklātne), bet vecākiem – padoms, kā ar bērnu par to runāt.

 L. Zvirbule uzsver, ka tas nav mudinājums obligāti bērnam visu izstāstīt, taču, ja dzīvē būs tāda situācija, piemēram, bērnam būs aizdomas, tad glābējsilītes ceļavārdi būs palīgs. «Cilvēki, kuri ir adoptēti, atklāj, ka viņiem pieaugušā vecumā ir vēlme uzzināt visu par savu izcelšanos, un tad noder pilnīgi viss – knupītis, pudelīte, apģērbs, zīmīte. To visu mēs esam saglabājuši par katru glābējsilītes mazuli. Viņa jaunajiem vecākiem būs jāizlemj, ko ar to darīt,» sarunā saka L. Zvirbule. G. Ancāne savukārt paskaidro: ja šo faktu izmisīgi cenšas noklusēt, rodas nesaprašanās, konflikti. Viņa uzskata, ka pareizais ceļš būtu patiesība, uzsverot bērna likteņa laimīgo pusi – tu esi tagad pie mums, un mēs esam laimīgi par to.

 ***

 IDENTITĀTEI

 Visiem glābējsilīšu bērniem saglabā viņu mantiņas – knupīti, pudelīti, rāpulīti, lai vecākiem palīdzētu atklāt bērna identitāti vēlāk

Avots: nra.lv /Inga Paparde