• Tweet

Latvijas politiskajā dzīvē atgriezusies ticība brīnumam. Un jaunām kulītēm veciem vēžiem.

Eksprezidenta Valda Zatlera gājiens ar Saeimas atlaišanu, paša partijas dibināšanu uz karstām pēdām startam ārkārtas Saeimas vēlēšanās un panākumi tajās iedvesmojuši citus politiskās karjeras tīkotājus. Iedzīvotāju vēlme iesaistīties politiskajos procesos ne tikai kā balsotājiem un kritizētājiem ir visnotaļ apsveicama, jo īpaši tādēļ, ka Latvija neizceļas ar augstu iedzīvotāju politisko līdzdalību. Tik lielu sajūsmu un uzticēšanos gan nevieš šādu partiju vairošanās īsi pirms vēlēšanām. Lai šo procesu ieliktu kaut nelielas pieklājības un nopietnības rāmjos, pēc ZRP fenomena – īsās slavas un tās ātrā gala – likumdevējs noteica, ka Saeimas vēlēšanās drīkst piedalīties vismaz gadu pirms vēlēšanām dibinātas partijas ar vismaz 500 biedriem tajās. Pēdējā brīdī Saeimas vēlēšanām kvalificēties grasās kustība Par, kas 26. augustā vēlas pārtapt par partiju. Tajā vienuviet pulcējušies gan cilvēki, kas meklē ideju, vīziju piezemēšanu, savas nodarbes sasaisti ar lemšanu par to, gan cilvēki, kas meklē sev augstāku vietu vēlēšanu sarakstā potenciāli perspektīvākā veidojumā. Kas viņiem liedza biedroties, sāpēt par valsti jau pirms gada vai diviem?

Latvijas politikā jaunu partiju kontekstā pamatā runā par to līderiem, piesaistītām populārām personām un sponsoriem, lai gan daudz lielāka loma būtu jāspēlē partijas pamatnostādnēm, ideoloģijai, kas ļauj prognozēt partijā esošo dažādo cilvēku pozīciju sabiedrībai, atsevišķām tās grupām un valsts pastāvēšanai nozīmīgos jautājumos. Par pagaidām piedāvā vien personālijas. Tās manifests ir vien vispārīgu frāžu apkopojums, kurā nav nekā iepriekš jau nedzirdēta citu partiju pamatnostādnēs. Izceltās frāzes «Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem» un «Esam par tautu, kas sastāv no daudziem» daudz ko izsaka? Vai turpinājums «esam par brīvu cilvēku», kas drīzāk liek cerēt uz drīzu dzimtbūšanas atcelšanu vai dzelzs priekškara krišanu. Savukārt jautājumus raisa piesolītā pabalstu aizstāšana ar mistisku «vispārējo pamatienākumu», «slaidā» valsts pārvalde, iestāšanās par «dažām augstskolām». Kuras un kā likvidēs? Un kas ir «līdzpilsoņi nepilsoņu vietā»? Kas tas par statusu, ar kādām tiesībām un pienākumiem? Interesanti, kā mēneša laikā taps partijas programma, ja šis frāžojums tapis pusgadu, tostarp franču valodā, drīz solot arī citās valodās, kurās runā Latvijā dzīvojošie. Nu ko, gaidīsim ukraiņu, poļu, lietuviešu, ķīniešu, baltkrievu, igauņu valodā, ivritā, romu, «dziļās integrācijas» solītāji.

Defektu par efektu cenšas pārvērst arī kustības līderis Daniels Pavļuts, kurš piesauc «jaunā politiskā centra» tendences Eiropā. «Domājiet par Makronu, par citām valstīm, kur tiek liktas kopā sabiedrībai būtiskas lietas, kuras vairs neiekļaujas nekādās tradicionālajās politologu birkās – tas nav klasisks liberālisms, tā nav klasiska kreisā politikā vai kas cits.» Varam jau padomāt par Emanuelu Makronu, kurš, tāpat kā Pavļuts, gan strādājis bankā, gan bijis ierēdnis, gan ekonomikas ministrs un pēc Francijas prezidenta vēlēšanām strauji zaudējis reitingu. Makrons atkāpās no ekonomikas ministra amata, lai kandidētu prezidenta vēlēšanās, savukārt Pavļuts politiskajā vēsturē iegājis kā ministrs, kas līdz pēdējam turējās pie krēsla un kā būvniecības jomu pārraugošais ekonomikas ministrs nepiekrita atkāpties no amata pēc Zolitūdes traģēdijas, rezultātā demisionēt bija spiests premjers Valdis Dombrovskis ar visu savu svītu. Protams, nav tāpēc Pavļutam mūžīgi mūžos jāturas pa gabalu no politikas, kurā tik augstās, prestižās ārvalstu skolās izglītoti cilvēki ar pieredzi valsts pārvaldē, politikā un arī privātajā biznesā var lieti noderēt. Lai arī Pavļuts bija ekonomikas ministrs, vēlēšanās viņš vēl piedalījās.

Pieredzējušāki ir Par pievienojušies Vienotības piecīši, kuri jau sen izturējās kā partija partijā. Kāpēc tik ilgi bija jāturas pie Vienotības stērbeles? Vēl nebija citas, kurai pieķerties, pirms pamest popularitāti pagalam zaudējušo partiju? Nespējot samierināties ar ļoti iespējamo neievēlēšanu Saeimā no Vienotības, piecīši devās citas kulītes meklējumos. Diemžēl politiķi partijas Latvijā maina kā kreklus. Labāk par Māri Čaklo grūti pateikt:

«Var baltos kreklus mainīt
Kā maina uzskatus.
Bet tad, kad vakars pienāks,
Tie visi melni būs.
Vai būs vēl kāda jēga
Tad atgādināt viņam,
Ka dziesma nav par krekliem,
Bet ir par sirdsapziņām?»

Par piecīšu apņēmību jaunā veidolā darīt to, ko neizdarīja Vienotībā, neizpratnē ir arī viens no kustības dibinātājiem, mācītājs Juris Cālītis, kā arī Vienotības eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš.

Cieņu raisa atraktīvo zinātnieku Vjačeslava Kaščejeva un Andra Ambaiņa nostāja, apzinoties, ka lielāku ieguldījumu viņi var dot, darot pašreizējo darbu, tāpēc atbalsta manifestu, bet uz Saeimu nekandidēs. Zinātnieki tīri akadēmiski uztvēruši politiskās kustības būtību – dot savu redzējumu par viņu pārstāvētās nozares politikas veidošanu, veikt kādus sabiedrības izglītošanas darbus, ģenerēt idejas, diemžēl Latvijā politiskās kustības, biedrības darbojušās vien kā placdarms partiju izveidei, pēc kā šīs ideju darbnīcas kļuvušas rudimentāras. Eh, līdz Rietumu demokrātijām, kur nopietnām partijām darbojas savi politiskās izglītības fondi, vēl augt un augt!