• Tweet

Latvijas politiķiem un ierēdņiem pagaidām nav nekādu bažu par Latvijas iedzīvotāju nespēju uzturēt aizvien dārgāku valsts pārvaldes aparātu.

Šīs nedēļas veltīšana daudzu nodokļu likmju celšanai bija likumsakarīgs fināls tam, ar ko Saeima nodarbojusies vairākus iepriekšējos gadus. Kā zināms, tā tagad izgreznojusi sevi ar ģenerālsekretāru, lai tas komandētu Saeimas Kancelejas direktoru un Saeimas izpilddirektoru; pavisam nesen tur sagudrots analītiskais dienests. Paralēli Saeima ieguva sev vēl vienu māju ar interjeriem zeltā un sudrabā, zīdā un samtā. Pilnā sparā deputāti turpina paaugstināt sev algas un atlīdzības, piemaksas un kompensācijas. Visam pārvaldes aparātam viņi ir piemērs, kā jārīkojas jebkurai citai valsts iestādei un tās darbiniekiem.
Sociālais miers maksā dārgi

Valsts nodarbina apmēram 290 tūkstošus cilvēku, tādējādi piesaistot sev katru trešo no valstī nodarbinātajiem un katru septīto no vispār valstī atlikušajiem iedzīvotājiem. No vienas puses, tas nodrošina sociālo mieru, jo nepaliek Latvijā daudz tādu ģimeņu, kurās nevienam loceklim nav iespēju baroties no valsts siles daudz sātīgāk, nekā caurmērā tiek pensiju un pabalstu saņēmējiem. No otras puses, šāda konstrukcija izrādītos mūžīgā dzinēja realizācija naudas apritē, ja valsts patiešām spētu aizvien labāk pabarot gandrīz visus iedzīvotājus tāpēc, ka tagad pati ar nodokļu paaugstināšanu atņems cilvēkiem aizvien vairāk naudas.

Ar ko Latvija ir unikāla

Latvija ne ar ko neatšķiras no citām valstīm, kur tāpat pļāpā par valsts pārvaldes aparāta samazināšanu, bet īstenībā to maksimāli palielina, lai uzturētu sociālo mieru. Latvijas unikalitāte ir tāda, ka šeit valsts kalpotāju skaita un pārticības līmeņa pieļaujamais maksimums jāsalāgo ar aizvien mazāku iedzīvotāju skaitu. Gandrīz visās citās pasaules valstīs jautājums ir tāds, vai valsts kalpotāju skaita pieaugums drīkst apsteigt iedzīvotāju skaita pieaugumu. Pasaulē kopumā šo pieaugumu nodrošina dzimstība, bet tā saukto bēgļu ievilkšana Rietumeiropā notiek tieši tāpēc, lai attaisnotu valsts silē sēdošo pamatiedzīvotāju skaita pieaugumu absolūtos skaitļos ar to, ka attiecībā pret iedzīvotāju kopskaitu šāda pieauguma nav vai tas vismaz neesot būtisks. Latvijā šāda taisnošanās neder, tāpēc nākas intensīvāk nekā citās valstīs runāt par valsts kalpotāju skaita samazināšanu. Kā Neatkarīgā informēja jau ceturtdien, šonedēļ līdztekus nodokļu celšanai tika laists klajā Pārvaldes reformu plāns 2020. Tas ir pārbāzts ar tik daudzām līdz šim neizpildīto pārvaldes reformu plānu iezīmēm, ka arī šī plāna nepildīšana ir garantēta.

Plāna izpildei neko nedod lozungs «Pienācis laiks mainīties!» dokumenta priekšvārdā, ko parakstījis Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis. Arī šie vai līdzīgi vārdi jau gadu desmitiem ceļo no viena valsts plānošanas dokumenta vai politiķa runas uz nākamo dokumentu vai runu.

Izpauž baisu valsts noslēpumu

Jā, tagadējais Pārvaldes reformu plāns 2020 principā izslēdz jebkādas reformas, jo ietver sevī absurdu apgalvojumu, ka «valsts pārvaldes kompetencē ir ietekmēt nodarbināto skaitu ministrijās un to padotības iestādēs. Respektīvi, no 226,6 tūkstošiem vispārējās valdības sektorā nodarbinātajiem Ministru kabinets tiešā veidā var ietekmēt 58 tūkstošus (atskaitot neatkarīgās iestādes)». Te taču melns uz balta apliecināts, ka Latvijas Republikas teritorijā darbojoties kaut kādas no Latvijas valsts pārvaldes «neatkarīgas iestādes». Vai tiešām Latvija ir jau pa pusei okupēta, līdzīgi kā 1939. gadā pēc Padomju Savienības kara bāzu izvietošanas Latvijā ar Latvijas pienākumu tās uzturēt? Tikpat neietekmējams izrādās arī valsts uzņēmumu darbinieku skaits, lai gan uzņēmumiem it kā būtu jādarbojas gan atbilstoši Latvijas likumiem, gan Latvijas ministriju u.c. valsts iestāžu ieceltu vadītāju rīkojumiem. Neatkarīgas no Latvijas valsts esot arī uz Latvijas valdības piešķirto dotāciju rēķina dzīvojošās pašvaldības. Vai Latvijas valsts vispār vairs pastāv, ja Valsts kancelejas dokumentā uzskaitīts, ka tas, tas un vēl šitas vairs neatrodas «valsts pārvaldes kompetencē»? J. Citskovskis ir jāsoda par šāda valsts noslēpuma izpaušanu vai vismaz jāiepazīstina ar psihoanalītiķa Zīgmunda Freida mācību par to, kā pārteikšanās vai neveiklības izteicienos atklāj tieši to, ko cilvēks visvairāk grib noslēpt.

Paslēpju spēlēšanas beigu varianti

Jautājums par Latvijas valsts pašreizējo rīcībspēju tik tiešām jāatstāj atklāts, bet tiešais iemesls Valsts kancelejas dokumentā ierakstītajam absurdam bija uzdevums par katru cenu izvairīties no jautājuma, cik ilgi Latvijas iedzīvotāju sarūkošais kopums varēs uzturēt visus izšķērdības rekordus pušu sitošo Saeimu. Cik ilgi tās deputātu skaits nebūs atkarīgs ne no valstī palikušo iedzīvotāju, ne no balsotāju skaita? Protams, ka Valsts kanceleja nedrīkst par to ne iepīkstēties, pirms Valsts kanceleju uz to nav pilnvarojusi Saeimas vairākuma izveidota valdība. Lai maksimāli attālinātos no šādiem jautājumiem, Saeimu nedrīkst pat nosaukt vārdā. To nākas paslēpt starp pārdesmit citām iestādēm, kas visas esot «neatkarīgas», it kā tās reāli varētu būt neatkarīgas no Latvijas iedzīvotāju iespējām šīs iestādes uzturēt katru atsevišķi un visas kopā. Vienu no variantiem šādu paslēpju spēlēšanai parādīja 2009. gada 13. janvāris, kad daži cilvēki iedomājās, ka balva par Saeimas atrašanu esot tiesības mest akmeņu šīs ēkas virzienā. Citreiz labi iztika bez akmeņu mešanas, kad 1934. gadā Saeimu iztrenkāja toreizējā valdība un 1940. gadā valdību patrieca padomju okupanti.