• Tweet

Vadošo amatpersonu aicinājumi Latvijas pilsoņiem stāties Zemessardzē un šogad papildus atvēlētie 680 tūkstoši eiro drīzāk uzskatāmi par līdzekļiem Krimas uzkurinātā politiskā tvaika nolaišanai, nevis patiesu vēlmi šādā ceļā stiprināt valsts drošību.

Latvijas aizsardzības koncepcijā karavīriem – amatieriem vieta īsti neatrodas, jo tā balstīta uz pārliecību, ka mums x stundā tikai jānoturas līdz amerikāņu apmaksātajai NATO atnākšanai. Pēc tam jau lai karo viņi, bet mēs tikai izliksimies, ka viņus atbalstām, raksta NRA.lv.

Koncepcija paredz trūkumu

2012. gadā tapusī koncepcija skaidri pasaka – prioritāra ir aizsardzības spēju kvalitāte, nevis spēku apjoms. Tomēr arī iecere par mazu superprofesionālu un jaudīgu armiju ir palikusi tikai idejas līmenī, un dokuments arī paskaidro, kāpēc: «Ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju un būtiski samazināto aizsardzības nozares finansējumu, valsts aizsardzības pasākumu īstenošana tiek nodrošināta atbilstoši pieejamiem resursiem.»

Ukrainas notikumi rosinājuši lielāku sabiedrības interesi par militārajām lietām, un šobrīd daudziem radies iespaids, ka aizsardzībā naudas pietiek vien pupuķu būru naglošanai vai sarkanbaltsarkanām lentītēm armijas piemiņas pasākumiem, taču ne kam nopietnākam. Arī iecerētā armijas mehanizācija izraisījusi skepsi pat profesionāļu aprindās. Karavīru vidū populārajā vietnē vara bungas kāds lietotājs raksta: «AM projektu tā noslepenojusi un publiskajā telpā tik spoži pasniegusi kā grabažu iepirkumu, ka daudzi pieredzējuši karavīri no mehanizācijai paredzētajām vienībām domā par pāreju uz citām vienībām vai atvaļināšanos no NBS, lai nepiedalītos kārtējā cirka izrādē…» Tomēr, iespējams, situācija ir nedaudz labāka, nekā informācijas trūkumā izskatās.

Atkal jau igauņi…

No Lielbritānijas patiešām ir iecerēts iegādāties 120 lietotas kāpurķēžu bruņmašīnas (CVRT platformas). Taču gluži šrots tās nebūs. Aizsardzības ministrijas politikas direktors Jānis Garisons skaidro, ka šīs mašīnas tiks izjauktas un saliktas faktiski no jauna – ar jaunu ekipējumu un bruņojumu, kas būs spējīgs satriekt pat tankus. Savukārt riteņu platformas būs pilnīgi jaunas – skaitā gan krietni mazāk. Iesākumam runa varētu būt par 16 bruņmašīnām. Pārrunas par piegādēm notiek ar ASV, Franciju un Vāciju.

Savulaik Baltijas valstis sprieda par kopīgiem iepirkumiem militārām vajadzībām, taču tagad izrādās, ka kopīgi iespējams iepirkt vien niekus. Munīciju, bet ne ieročus. Un ne tikai tāpēc, ka atšķiras valstu budžeta pieņemšanas grafiki un arī vēlmes šais pasūtījumos gūt sev industriālus labumus. Igauņi atšķirībā no latviešiem jau ir izauguši no second hand veikalu līmeņa un, kā atzīst J. Garisons, «nekad negribēs pirkt lietotu bruņojumu». Latvija jau arī it kā negrib, taču naudas nav.

Pārāk minimālas spējas

Aizsardzības nozares finansējuma attīstības plāns rāda stabilu augšupejošu līkni uz NATO sasolītajiem 2% no IKP 2020. gadā. Turpretim reālais budžets ar Finanšu ministrijas un partijas Vienotība svētību no 226 miljoniem šajā gadā paredz kritienu uz 209 miljoniem 2017. gadā. Buksē gan esošie, gan uz papīra iecerētie projekti. Nav naudas pretgaisa aizsardzībai, militārajiem inženieriem, netiešajam uguns atbalstam, ieroču lokācijas sistēmām. Nav naudas artilērijai un ekipējumam, medicīnai un sakariem. Kaut gan 27 kilometrus no Latvijas robežas atrodas Krievijas jaunā helikopteru bāze Ostrovā, armijai nav radiolokācijas iekārtas, ar ko iespējams pamanīt zemu lidojošus objektus. Mūsu pašu četru helikopteru resurss ir faktiski izsmelts. Arī armijas būves ir briesmīgā stāvoklī, un to remontam atbilstoši Aizsardzības ministrijas aplēsēm nepieciešam 138 miljoni, turklāt šai ciparā nav iekļautas Zemessardzes sapelējušās būdas.

Respektīvi, tā, kā mums nav, saraksts ir krietni garāks par to, kas mums ir, bet valsts aizsardzības budžeta tērēšana sporta haļļu, pieminekļu un putnubūru celtniecībai valsts drošībai neko nav devusi. Tagad ir laiks pārskatīt gan naudas tērēšanas, gan piešķiršanas praksi, jo pašlaik Latvijas minimālās aizsardzības spējas ir patiešām minimālas.