• Tweet

Trīs speciāli demogrāfijas jautājumiem izveidotas komisijas – divas Saeimā (viena tagadējā, otra vēl iepriekšējā deputātu sasaukumā), viena – Ministru kabinetā –, tāda ir aizvadītā gada bilance politiskajām rūpēm par dzimstības veicināšanu, taču komisiju izveide un pat skaļās diskusijas nav atstājušas būtisku iespaidu uz statistiskas rādītājiem.

Jau trešo gadu bērnu Latvijā dzimst mazāk. Lai arī decembrī dzimušo mazuļu skaits vēl nav apkopots, šķiet, demogrāfam un Nākotnes fonda vadītājam Ilmāram Mežam būs bijusi taisnība – pēc viņa jau pavasarī izteiktajām prognozēm, 2011. gadā būs piedzimuši par 6% mazāk bērnu nekā 2010. gadā, tas ir, apmēram 18 000 mazuļu. Tas nozīmē, ka Latvija varētu sasniegt zemākās dzimstības rekordu pēdējo 25 gadu laikā, ja ne vispār Latvijas kā neatkarīgas valsts vēsturē.

Kādu jauno gadu redz Ilmārs Mežs, kurš bijis viens no aktīvākajiem cilvēkiem Latvijā, runājot par dzimstības jautājumiem? «Demogrāfijas tēma noteikti būs arvien aktuālāka, jo situācija ar katru mēnesi kļūst aizvien kritiskāka,» Neatkarīgajai uzsver

I. Mežs. Viņš uzskata, ka mazliet maldinoša ir pieķeršanās pie divu miljonu robežas sasniegšanas tautas skaitīšanā: «Ja reiz mums ir šie divi miljoni, tad vēl nav tik traki, un varam atslābināties. Diemžēl demogrāfijā no svara ir tikai jaunu sieviešu un jo īpašu jaunu meiteņu skaits – jo tās būs mātes pēc 10–20 gadiem. Latvijas meitenes vecumā līdz 18 gadiem ir aptuveni tikai puse no viņu māmiņu skaita. Tātad esam jau sasnieguši šo nožēlojamo rezultātu, ka neatkarīgi no tā, cik laba un dāsni finansēta būs Latvijas demogrāfijas politika nākotnē, latviešu skaits turpinās strauji samazināties.»

«Iepriekšējās valdības demogrāfijas jautājumus nerisināja nemaz vai arī to darīja kampaņveidā – meklējot politiskos kredītus, bet tagadējai valdībai, pat ja ir vēlēšanās kaut ko darīt, īsti nav lielu iespēju,» uzsver I. Mežs. Tagad praktisku iespēju (ieguldot arī naudas līdzekļus demogrāfijā) īstenot valstiski atbildīgu politiku esot mazāk. «Tomēr paredzu, ka vismaz vienu būtisku soli valdība spers jau pirmajā jaunā gada pusē – sāks beidzot apmaksāt neauglīgo ģimeņu ārstēšanas procedūru,» saka I. Mežs. Igaunijā šādi pie bērniem ir tikuši par 3% vairāk ģimeņu ik gadus, kas Latvijas situācijā nozīmētu ap 600 papildu jaundzimušo. Otrs svarīgais solis būtu bērnudārzu nodrošināšana pēc vienlīdzīgiem principiem visiem, kam tas ir nepieciešams, sākot no 1,5 gadu vecuma.

Pēdējie gadi ģimenēm ar bērniem Latvijā ir bijuši īpaši grūti – gan finansiāli, gan arī psiholoģiski. «Noskaņojumu ļoti precīzi parāda arī demogrāfijas rādītāji – tie mums ir ar strauju, lejupslīdošu tendenci,» demogrāfam piekrīt arī Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Ja šī lejupslīde turpināsies, pēc pāris gadiem latviešu valodā runājošās ģimenēs, iespējams, gadā piedzims tikai 5–7 tūkstoši bērnu. Māmiņu klubā ir ļoti daudz ģimeņu, kurās bērni ir augstākā vērtība, un vecāki vēlas ne tikai pirmo, bet otro un trešo bērniņu. «Vislabprātāk vecāki paši saviem spēkiem nodrošinātu iztikas līdzekļus, un visbūtiskākais ir stabils darbs, nevis pabalsti. Jaunās ģimenes nevēlas būt garajās rindās pie sociālajiem dienestiem, nevēlas būt maznodrošinātas – jo tā nav dzīve, bet dzīvības vilkšana,» spriež S. Salaka. Nedrīkstētu būt tā, ka bērna ienākšana ģimenē pasliktina ģimenes situāciju. Valsts attieksme pret ģimenēm nav tikai naudas jautājums, liela problēma ir tā, ka nav stabilas un reālas ģimeņu atbalsta politikas, programmas. Vairākus gadus tiek runāts arī par ģimenes valsts pabalsta reformu, kas ir nieka 8 lati, un tas nekādi neliecina, ka valstij ģimenes ar bērniem būtu prioritāte.

Zīmīgi, gan I. Mežs, gan S. Salaka uzsver sabiedrības attieksmi pret bērniem un demogrāfijas jautājumu risināšanu. «Demogrāfijas politikā izšķiroša ir ne tik daudz politiķu kā sabiedrības nostāja, jo arī politiķi ir tikai sabiedrības spogulis. Tāpēc kardinālas pārmaiņas Latvijas nākotnes nodrošināšanā mēs varētu sagaidīt tikai tad, kad pati sabiedrība to tieši pieprasīs no politiķiem kā pirmo prioritāti,» saka I. Mežs. Bet pagaidām daudzas iedzīvotāju grupas ignorē demogrāfijas smagumu, piemēram, Pensionāru savienība, kas ir lielākā vēlētāju pārstāvniecība, nav prasījusi no valdības vispirms bērnudārzu nodrošināšanu pirms nākamā pensiju pielikuma. «Ja salīdzina objektīvi vidējā pensionāra situāciju ar jauno māmiņu, kam nav vietas pašvaldības bērnudārzā un kura ir spiesta iztikt ar astoņu latu pabalstu, tad saprotam, ka pensionārs bieži ir vēl tas, kas var šo jauno māmiņu uzturēt,» norāda I. Mežs. Vai arī divkosīgā sabiedrības attieksme pret abortiem – no vienas puses, tos nosodot, bet, no otras puses, neko nevēloties darīt, lai jaunās sievietes, kas nonākušas šādas izvēles priekšā, tiktu nodrošinātas ar minimālu pajumti un iztiku, ja viņas tomēr vēlas dot dzīvību bērnam.

Savukārt S. Salaka uzsver: mīlestība pret bērniem nenozīmē tikai siltas pusdienas un apautas kājas. Tas ir smaids, laipnība, rūpes, arī lutināšana un prieks – par to, ka tu esi, bērniņ. Jaunajā gadā noteikti visiem kopā ir jādomā un jārunā par to, kā jūtas bērni mūsu valstī – vai viņiem visiem ir mājas? Kāpēc tik daudzi tūkstoši vēl ir bērnunamos? Kāpēc tik daudzi ir nepieskatīti un cieš no smagām traumām? Kāpēc Latvijā ir lielākā māšu un bērnu mirstība Eiropas Savienībā?

***

Viedokļi

Ilmārs MEŽS demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs:

– Demogrāfijas tēma noteikti būs arvien aktuālāka, jo situācija ar katru mēnesi kļūst kritiskāka, mūsu bērnu paaudze ir divreiz mazāka par vecāku skaitu. Pat nelielus uzlabojumus varēs sasniegt nevis mēnešos, bet vairākos gados. Ievērojamus uzlabojumus, kas novērstu latviešu nonākšanu mazākumā Latvijā jau pēc vienas paaudzes, varēs sasniegt tikai ar daudziem desmitiem miljonu latu ieguldījumiem mūsu demogrāfijas problēmu risināšanā.

Sandija SALAKA, Māmiņu kluba vadītāja:

– Runājoties ar aizbraucējiem, ar jaunajām māmiņām, kas tagad savus mazuļus ratiņos stumj pa Īrijas vai Lielbritānijas parkiem, Māmiņu klubā sapratām vēl vienu būtisku lietu, kuras ļoti pietrūkst ģimenēm ar bērniem šeit Latvijā – tā ir labvēlīga un pozitīva sabiedrības attieksme. Tā ir visas sabiedrības nostāja – vai bērns maz ir vērtība Latvijā? Cik draudzīga bērniem ir Latvija, tās cilvēki, sabiedriskās vietas, apkalpošanas sfēra, ierēdņi, bankas, policija, izglītības sistēma, veselības aprūpe un vide bērniem? Novēlu mums iziet ārā no mūžīgajām rūpēm par naudu uz patiesu prieku un mīlestību pret tiem, kas mūsu dzīvei un tautai dod jēgu un turpinājumu.

Avots: nra.lv

***

Demogrāfiskā situācija

• Jau 2010. gadā piedzima par aptuveni 5% mazāk bērnu nekā pirms gada, arī 2011. gads nesolās būt demogrāfiski labs – dzimušo bērnu skaits būs mazāks nekā 2010. gadā. Kritums varētu būt vēl par 6 procentiem.

• Latvijā, lai apturētu tautas izmiršanu, būtu jāpiedzimst 30–35 tūkstošiem bērnu ik gadu. Pēdējos desmit gados augstākais dzimstības rādītājs bija 2008. gadā, kad piedzima 24 414 bērnu.

• Pēc pašreiz pieejamiem statistikas datiem (līdz 1. decembrim), redzams, ka tikai jūnijā un augustā piedzimuši par dažiem bērniem vairāk nekā 2010. gadā, taču pārējos mēnešos jaundzimušo bijis ievērojami mazāk.

Avots: Neatkarīgā, CSP, Nākotnes fonds