• Tweet

Tirgotāji ir “frontes otrajā līnijā”, tūlīt aiz mediķiem un operatīvajiem dienestiem, jo darbs saistīts ar augstu riska pakāpi. Katru dienu pārdevēji saskaras ar aptuveni pusmiljonu cilvēku. Lai aizsargātu darbiniekus un veikalu apmeklētājus, ir ieviesti fiziskās distancēšanās pasākumi, pēc iespējas uzstādīti aizsargstikli un lietotas sejas aizsargmaskas, samazinātas pašapkalpošnās iespējas. Pircējiem pēc iespējas tiek piedāvāti dezinfekcijas līdzekļi vai vienreizējās lietošanas cimdi.

Tagad Zemkopības ministrija noteikusi par pienākumu dezinfekcijas līdzekļus nodrošināt visiem pircējiem bez ierobežojuma un uz tirgotāju rēķina. Mazam veikalam tas izmaksās aptuveni 500 eiro mēnesī. Politiķi saka, ka esot kara apstākļi un arī kases lentas jānodrošina pašiem tirgotājiem. Taču tās maziem uzņēmumiem izmaksā tikai aptuveni 5 eiro mēnesī. Šobrīd tirgotājiem sāk izzust naudas rezerves drošības pasākumu veikšanai. Pie tam dezinfekcijas līdzekļi ir ne tikai dārgi, bet arī grūti pieejami. Nozare uzskata, ka arī “frontes otrā līnija” ir jāapgādā ar dezinfekcijas līdzekļiem no valsts rezervēm.

Tāpat neizprotams ir atteikums nodrošināt ar Covid-19 testiem pārdevējus, kas ikdienā saskaras ar simtreiz vairāk cilvēkiem nekā pašreiz ar tiem nodrošinātie vides inspektori, karavīri vai policisti. Vēl arvien valsts pārvaldes attieksme pret lielāko tautsaimniecības nozari, kas dod trešdaļu budžeta ieņēmumu, ir vieglprātīga un nereti izskan aicinājums – “ja nevariet, tad taisiet veikalus ciet”. Pašreizējie politiskie lēmumi uzņēmumu atbalstam dod prioritāti lielajiem uzņēmumiem, bet mazajiem tas reizēm pat tiek liegts. Pandēmijas ēnā notiek mazās uzņēmējdarbības likvidēšana. Tā šobrīd atbalstu nesaņem mazo uzņēmumu darbinieki, kas ir arī valdes locekļi. Tāpat daudznozaru lauku ēdinātāji, kas ir nodrošinājuši vietējiem iedzīvotājiem darba vietas un līdz šim snieguši labu servisu tūristu apkalpošanā, lemti likvidēšanai.

Sāk trūkt nauda ne tikai drošības pasākumiem tirdzniecības objektos, bet arī darbinieku atalgošanai. Sabiedrība kopumā pamazām kļūst nervozāka, 30% Latvijas mājsaimniecību nav iekrājumu un, uzturlīdzekļiem izsīkstot, cilvēkiem rodas naidīga attieksme pret pārdevējiem un apkārtējiem. Sāk pieaugt zādzību skaits – tiek aplaupīti gan iedzīvotāji, kas ar lielākiem iepirkumiem atgriežas mājās, gan palielinās preču zagšana veikalos. Iespējams, ka viens no risinājumiem būtu visiem iedzīvotājiem, kuriem algas bija zemākas par vidējo valstī, krīzes laikā izmaksāt fiksētu ikmēneša pabalstu. Tas nodrošinātu stabilitātes sajūtu iedzīvotājos, lielāku drošību publiskā telpā un mazinātu risku saslimšanai.

Nervozitāti izraisa arī citas prasības, piemēram, obligātie skaļrunī atskaņotie paziņjumi veikala telpās ar intervālu – katras 15 minūtes. Mūsuprāt, maziem uzņēmumiem būtu jāļauj pašiem izvēlēties atsakaņošanas periodiskums, jo regulāra klausīšanās ietekmē arī darbinieku psihi. Pārdevējam dienā jādzird 30 reizes skaļais brīdinājums un mēnesī sasummējas aptuveni 600 reizes. Tas rada lieku spriedzi uz nervu sistēmu un ietekmē psiholoģiski. Šajā laikā darbinieki būtu jāaizsargā gan no mobinga, gan jārada psiholoģiski labāki darba apstākļi. Tāpat mazajiem tirgotājiem un ēdinātājiem, kam nav savas audio apskaņošanas sistēmas, jādod iespēja informāciju izlikt tikai rakstiskā veidā pie ieejas. Plašsaziņas medijos un sociālajos tīklos ir pietiekam daudz plašas un ietekmīgas informācijas ar brīdinājumiem.

Ceram, ka jaunais Ekonomikas ministrs, kam ir liela praktiska pieredze tirdzniecībā un izpratne par ekonomikas procesiem, uzklausīs tirdzniecības nozares ekspertu viedokli un nodrošinās ilgtspējīgu veikalu darbu sarežģītos apstākļos, droši apgādājot iedzīvotājus ar ikdienas dzīvei nepieciešamo. Valsts atbalsts drošības pasākumu veikšanai ir svarīgs, lai nerastos spiediens uz cenu paaugstināšanu pirmās nepieciešamības precēm un dotu iespēju apkalpot iedzīvotājus tuvu dzīves vietām un attālos lauku reģionos.