• Tweet

Fragments no 2. oktobra Rīgas apgabaltiesas sēdes tā dēvētajā Lemberga krimināllietā spilgti ilustrē, kāda attieksme ir tiesai pret Aivara Lemberga sniegtajām liecībām un vai tiesa vispār dzird, ko A. Lembergs liecina.

Kā vēsta NRA.lv, viena no būtiskākajām Aivaram Lembergam izvirzītās apsūdzības epizodēm saistīta ar miljonāra Ainara Gulbja apgalvojumiem, ka Aivars Lembergs spiedis no viņa SIA LatTransnafta kapitāla daļas, draudot, ka Ventspils uzņēmumi izņems naudu no A. Gulbja pārvaldītās un viņam daļēji piederošās Rīgas Apvienotās Baltijas bankas.

Šī iemesla dēļ advokāts Raimonds Krastiņš jautāja A. Lembergam, vai viņam 1994. gadā līdz 1995. gada februārim bija zināšanas par minētās bankas finansiālo stāvokli – vai tā bija stabila, droša banka, vai tomēr tā bija banka ar augstu riska pakāpi.

Aivars Lembergs: – Te nedaudz prasās pēc atkāpes. Kā zināms, padomju laikā bija tikai valsts bankas, taču jau perestroikas laikā veidojās komercbankas. Līdz ar Latvijas neatkarību juridiskām un fiziskām personām nācās izvēlēties, kurā bankā atvērt kontus un glabāt savus līdzekļus. Tie, kuri sekoja līdzi notikumiem, labi zināja, ka tā lieta [ar Latvijas komercbankām] ir gana riskanta, jo varēja gadīties, ka uzkrājumi, kas izveidojušies komersantam, kādai valsts vai pašvaldības iestādei, vai arī pašai pašvaldībai, var aiziet zudumā, iestājoties bankas maksātnespējai. Līdz ar to nauda tiek zaudēta. Šajā sakarā jebkuram pašvaldības vadītājam, bet es runāšu par sevi, gribot negribot vajadzēja sekot līdzi un visu laiku konsultēties ar cilvēkiem, kuri banku lietās vairāk saprata, ko darīt, kurai bankai uzticēt naudas līdzekļus. Piemēram, Ventspils pilsētas dome riskantāko laiku – līdz Bankas Baltija kraham – līdzekļus glabāja Zviedrijā ārvalstu valūtā. Mums bija pārliecība, ka zviedru bankā, lai arī tur procenti daudz zemāki, toties mēs to naudu nepazaudēsim. Un izrādījās, ka mums bija pilnīga taisnība. Tik daudzas no komercbankām nobankrotēja. Vēl nesen, ja atceraties, arī Krājbanka bija starp tām, bet…

Tiesnesis Boriss Geimans: – Paldies!

Lembergs: – Bet tajā laikā…

Geimans: – Kā tas attiecas uz mūsu lietu?

Lembergs: – Es liecinu tikai to, kas attiecas uz mūsu lietu. Līdz ar to es tagad stāstu, ka es sekoju līdzi banku stāvoklim un kāpēc [es to darīju]. Jo būtu dīvaini, ka es interesējos par vienu atsevišķu banku. Svarīgi – no kura laika mani tas interesēja un kāpēc. Citādi jūs teiksiet, ka sniedzu kaut kādas nepatiesas liecības. Lūk, kāpēc domes priekšsēdētājam jāinteresējas arī par Rīgas Apvienoto Baltijas banku. Es interesējos par visām bankām, un starp tām bija arī, protams, Rīgas Apvienotā Baltijas banka. Jo vairāk tādēļ, ka SWH kolēģi, gan pats Gulbis, gan arī [Māris] Forsts mani aģitēja, ka Ventspils pilsētas pašvaldības naudu vajagot izvietot šajā bankā, atvērt kontu, izvietot aktīvus. Taču, ievācot ziņas par šo banku – to, kā tā norēķinās ar saviem klientiem, kam tā izsniedz kredītus -, izrādījās, ka šī Rīgas Apvienotā Baltijas banka ir tā saucamā kabatas banka. Tas nozīmē, ka, ja kāds nogulda tajā bankā naudu, tad faktiski šī banka šo naudu izsniedz…

Geimans: – Jā, mēs dzirdējām! Mēs zinām, kas tā ir par banku! Jā!

Lembergs: – …tā izsniedz kredītus SWH Rīga un šajā koncernā ietilpstošām kompānijām. Atcerēsimies, ka pat tad, ja klients grib savu naudu paņemt no bankas, viņš šai savai naudai klāt piekļūt nevar. Līdz ar to Ventspils pilsētas dome ne reizi tur neatvēra kontu un neglabāja naudu. Vienkārši ar šo banku domei nebija nekādu darīšanu, jo tā bija ļoti riskanta banka un tai bija ļoti, ļoti slikta slava Ventspilī un arī, cik es zinu, starp citiem komersantiem, vismaz tiem, kurus es pazinu. Tādēļ mana atbilde ir sekojoša – jā!

Krastiņš: – Skaidrs. Nākamais jautājums. Sakiet, vai jums ir zināms, vai tai Rīgas Apvienotajai Baltijas bankai kādu laika periodu – no 1993. līdz 1996. gadam – bija kāda filiāle vai norēķinu grupa, vai vismaz kāds klientu apkalpošanas ofiss Ventspilī, lai varētu apkalpot Ventspils uzņēmumus?

Lembergs: – Rīgas Apvienotajai Baltijas bankai tas arī bija papildu trūkums. Bez tā, ka banka bija ārkārtīgi riskanta un nedroša, tai nebija savas filiāles vai norēķinu vietas. Tajā laikā jau elektroniskā norēķinu sistēma nepastāvēja un…

Geimans: – Skaidrs, filiāle bija.

Lembergs: – Nē, nebija!

Geimans: – Nebija?

Lembergs: – Nē, nebija! Nebija!

Geimans: – Nebija, ja? Ļoti labi! Nākamais jautājums!

Krastiņš: – Norēķinu grupa?

Lembergs: – Arī norēķinu grupa.

Krastiņš: – Un klientu apkalpošanas centrs?

Lembergs: – Nebija vispār nekas! Viņiem nebija ne norēķinu, ne klientu apkalpošanas centrs, ne filiāle. Nekas.

Geimans: – Nebija, paldies! Nākamais jautājums!

Lembergs: – Līdz ar to jebkurš, kas turēja Ventspils…

Geimans: – Apsūdzētais, jūs varat apstāties mazliet?

Lembergs: – Viņiem bija ārkārtīgi neizdevīgi…

Prokurore Ilga Paegle: – Viņš nedzird.

Lembergs: – Turēt naudu šajā bankā. Man apsūdzībā minēta tā kompānija!

Geimans: – Atbildiet uz konkrētu jautājumu. Jums bija jautājums – bija vai nebija! Nebija! Ļoti labi! Nākamais jautājums.

Lembergs: – Un kāpēc lieci…

Geimans: – Un nākamreiz, ja jūs nepildīsiet manu aizrādījumu, mēs atkal lemsim par jūsu piemērošanu, procesuālā akta piemērošanu!

Lembergs: – Par ko?

Advokāte Irīna Kauke: – Par ko?

Geimans: – Par to, ko es jau teicu, ka pietiek! Tagad jums jāizpilda manas norādes! Skaidrs?

Lembergs: – Bet tas nozīmē, ka jūs man aizliedzat liecināt, arī atbildot uz aizstāvības jautājumiem!

Geimans: – Tā, advokāt! Lūdzu, nākamais jautājums!

Krastiņš turpinājumā atturējās cilāt banku tēmu un pievērsās jautājumiem par to, vai atbilst patiesībai apsūdzībā paustie apgalvojumi, ka A. Lembergs esot apdraudējis akciju sabiedrības VenTrans darbību.

Foto: F64 Photo Agency