• Tweet

Piektdien, 26.augustā, 55 gadu vecumā  pāragri mūžībā devies latviešu aktieris Jānis Reinis.

“Kā komēta viņš ieradās Latvijas teātrī un gan jau arī dzīvē, par ko zina tikai viņa vecāki. Kā komēta viņš aizgāja gan no teātra, gan dzīves. Pa ceļam iepriecinot un saraudinot, sajūsminot un nokaitinot, paceļot augstāk par sadzīves viļņiem un sīkām problēmām desmitus, simtus, bet, visticamāk, tūkstošus skatītāju – tik svarīga dzīves daļa Latvijā ir teātris un tik reti dzimst aktieri, par kuriem ne tikai pēc nāves, bet arī dzīves laikā saka – Dieva dots aktieris,” par aktieri raksta Nacionālā teātra kolēģi.

1983. gadā viņš beidz studijas t.s. Drāmas (tagad Nacionālā) teātra kursā jau kā neapšaubāms līderis, nākošā zvaigzne, varoņlomu tēlotājs, par kura spožo nākotni teātrī un kino ir skaidrs, ka tā top acu priekšā. Tas ir dumpīgais kurss, Alfreda Jaunušana skoloti, viņi teātrī ienāk teju pilnā sastāvā un sniedz skaļu interviju tolaik nozīmīgākajā kultūras medijā – laikrakstā “Literatūra un Māksla” – ar viņu ierašanos Latvijas teātrī viss būs citādāk, jo tā, kā bijis, tā vairs nevar. Katrai revolūcijai ir reakcija, un tā saudzē tikai Jāni Reini, pārējiem tiek norādīts – lai tak pierāda vispirms, ka ir pelnījuši atrasties mākslā. Un “reakcionāriem” grūti iebilst – 1983. gadā Jānis Reinis jau spēlē galveno lomu “Princī un ubaga zēnā” – nabadzīgo Tomu Kentiju, diplomdarba izrādē izsmīdina visus kā večuks Taukšķis, kas apgroza rokās katru kapeiku, bet jau 1984. gadā visām jaunām un vecākām mīlētājām, visiem romantiskiem jaunekļiem un kungiem ar iesirmiem deniņiem pierāda, ka Mīlestība ir vienīgā, kas dzīvei piešķir jēgu. Proti, Jānis Reinis ir Romeo nemirstīgajā Šekspīra traģēdijā, kur viņa Džuljeta Lāsma Kugrēna kļūst par viņa liktenīgo mīlestību arī dzīvē.

Tieši Romeo lomā Jānis Reinis apliecina sava talanta mērogu – varoņlomas grib spēlēt katrs, kas izvēlējies aktiera profesiju, bet reti kurš to spēj tā, lai sirds par viņa varoņa likteni lūstu ne tikai pašam, bet skatītāju tūkstošiem. Galējs maigums un vīrišķība, emocionalitāte un spēks, fascinējošs, īpašs balss tembrs, ko mūsdienu leksikā sauktu par erotisku, šarms, temperaments un… noslēpums. Kaut kas, kas ļauj sajust dievišķu pieskārienu tieši šī mākslinieka liktenim. Protams, dievišķo jūt ne tikai skatītāji, bet arī pats aktieris. Kā visi uz iedvesmas spārniem nestie, viņš var būt arī nepacietīgs un šerps, nervozs un pārjūtīgs, jo apkārt viss notiek lēnāk, nekā radis viņš, un citādāk, nekā viņš gribētu. 1987.gadā viņš piedzīvo vēl kādu zvaigžņu stundu un ļauj to piedzīvot arī lugas autoram un režisoram Pēterim Pētersonam, jo nospēlē titullomu – muzikantu Klāvu izrādē “Tikai muzikants”, kurā iekodēti paša Pētersona dramatiskie pārdzīvojumi Kurzemes katlā 1944. gada rudenī. Atšķirībā no Romeo, te Jānis Reinis trāpa uz kādas dziļi latviskas un sāpīgas stīgas, un visa mūža garumā – kaut kvantitatīvi nemaz ne tik daudz – viņa vārds saistīsies ar patriotismu, ko vainagos Mārtiņa loma filmā “Rīgas sargi”. Liktenīgas sakritības dēļ šī loma neļaus viņam nospēlēt Raiņa Jāzepu Nacionālajā teātrī, kurā viņš ir nesen kā atgriezies pēc uzņēmēja un rotaļlietu veikala īpašnieka amatā pavadītiem brīvmākslinieka gadiem.

Starp pirmajām un pēdējām lomām ir arī dzejnieks Juhanness ar aizlauzto sirdi Oļģerta Dunkera dekadentiskās noskaņās filmētajā “Viktorijā”, teātra lomas – Skapēns Moljēra “Skapēna nedarbos”, Ķencis “Mērnieku laikos” un Ješka “Hipnotiskajā braucienā” un daudzas citas. Arī Čehova tēvocis Vaņa, kuram pieder vārdi – kā lai es dzīvoju vēl tos 13 gadus, kas palikuši līdz 60. Šī loma pie Edmunda Freiberga kļuva par vienu no pēdējiem Jāņa Reiņa darbiem. 2010. gadā lomu pie Kirila Serebreņņikova “Mirušajās dvēselēs” viņš vairs nesagatavoja līdz galam, iztraucēja alkohols. Arī tāpēc 1960. gadā dzimušā Jāņa Reiņa tik pāragrā aiziešana nav mūs teātrī pārsteigusi pilnīgi nesagatavotus – viņš sadega, mēs varam teikt. Bet mēs varam teikt arī – viņš sevi sadedzināja. Viņš nevarēja sevi nesadedzināt. Tāds bija viņa liktenis, ko viņam bija nolicis Dievs. Bet viņš ir no tā komediantu – ākstu pulka, par kuru kaimiņteātra – Dailes teātra himnā dzied – “Dievs piecēlās no sava troņa./Viņš nesmējās par muļķa ākstu./Bij` klusums debess plašumā./Un raudāja Dievs – Tēvs…”

Foto: TV3 Publicitātes foto