• Tweet

Izdevniecība SIA Goldberg Trust ir laidusi klajā Aivara Lemberga grāmatu Zagļi Lemberga kurpēs. Mērķis – iznīcināt Lembergu: 1. cēliens.

Grāmatu veido divas daļas – emocionāli piesātināts ievads un jau daudz mierīgāks, bet apjomīgs, iesniegums tiesai, piesakot noraidījumu prokuroram, kuru Rīgas apgabaltiesa atteicās uzklausīt, raksta NRA.lv.

Ievadā autors atgādina sākotnējo konflikta cēloni. 1998.-1999. gadā Latvijas politiskā elite sašķēlās jautājamā par to, kā būtu jārīkojas ar Latvijas stratēģiskajiem aktīviem – Latvijas kuģniecību, Latvenergo un citiem neizpārdotajiem valsts aktīviem. Politiķi ar Andri Šķēli priekšgalā aicināja turpināt «ārvalstu investoru piesaisti». Tad politiskā un biznesa elite pelnītu no komisijas maksām, sniedzot pakalpojumus jau iepriekš izraudzītiem ārvalstu «stratēģiskajiem investoriem», kas lēti uzpirktu Latvijas stratēģiskos uzņēmumus un dabiskos monopolus. Pret tiem, kas nepiekrita šādam privatizācijas turpinājumam, tika uzsāktas krimināllietas (13. lpp.).

Ārvalstu investoru lobijus atbalstīja ASV vēstniecība Latvijā. ASV rupji un atklāti iejaucās Latvijas iekšējās lietās. ASV vēstniece Latvijā Ketrīna Toda Beilija pat atļāvās pieprasīt, lai Latvijas tiesas sniegtu paskaidrojumus par tiem lēmumiem, kuri nepatika ASV vēstniecei (15. lpp.). Vēlāk ASV ietekmes aģenti Latvijā tika daļēji izgaismoti, kad WikiLeaks publiskoja slepenos ziņojumus no ASV vēstniecības Latvijā (15. lpp.).

Viena no problēmām, kas bija jārisina uzņēmējdarbībā 20. gadsimta 90. gadu sākumā, bija – kā aizsargāt savus ieguldījumus no bandītiska reiderisma. Ja uzņēmumu dibināja vairāki partneri, tad brīdī, kad uzņēmums sāka darboties ļoti veiksmīgi, dažkārt alkatība ņēma virsroku un kāds no partneriem centās sagrābt visu uzņēmumu, izstumjot pārējos partnerus. Bijušajā padomju telpā šādas izdarības bija ikdiena.

Ventspils uzņēmēji 90. gadu sākumā izvēlējās tolaik visai izplatītu ieguldījumu aizsardzības shēmu. Īpašnieki lēmumus pieņem solidāri, bet gadījumā, ja īpašnieki nevar vienoties, tad līdz konsensa sasniegšanas brīdim saprātīgi pārvaldes lēmumi tiks uzticēti neitrālam arbitram, parasti – korektam advokātu birojam vai advokātam. Tikai turpmākā pieredze parādīja, ka šādai pārvaldes formai ir visai nepatīkamas blaknes, kas bija liktenīgas Ventspils uzņēmēju grupai. Ja ieguldītāji nonāk lielā savstarpējā konfliktā (kā notika Ventspils biznesa grupā), tad arbitrs – advokāts – var iegūt kontroli ne tikai pār visiem uzņēmumiem, bet arī pār visu finanšu plūsmu un, ja ļoti vēlas, tad var aptīrīt īpašniekus, kas viņam uzticēja savu ieguldījumu drošību.

Savukārt, ja bezkaislīgais arbitrs panāk, ka viņam prokuratūra vai tiesa uztic kāda ieguldītāja mantas un mantisko tiesību pārvaldi (arestētā īpašuma glabāšanu), tad viņš var izmantot šādu struktūru, lai sagrābtu vai pārdalītu visu uzkrāto bagātību.

Grāmatas otra daļa ir par to, kā šāda shēma tika izmantota, lai aptīrītu Ventspils uzņēmumu grupā ietilpstošos ļaudis par vismaz simts miljoniem eiro (Nobeiguma l. aina 3. lpp.)

Iesniegums tiesā, kas tagad ir noformēts grāmatas izskatā, ir par to, kā tika izveidota īpašuma tiesību aresta shēma, kāpēc vienā uzņēmumā tika arestētas akcijas, bet citā ne. Kāpēc noteiktos uzņēmumos prokuratūra ieteica un tiesa piekrita nearestēt akcijas, bet arestēja tikai «patiesā labuma guvēja tiesības», kuras izriet no šīm akcijām vai kapitāla daļām (47. lpp.).

Uz ko norāda Aivars Lembergs. Pēc prokurora lēmuma apsūdzētajam manta tika arestēta. Ja tiesas spriedums apsūdzētajam būs attaisnojošs, tad arestētā manta būs jāatdod atpakaļ pilnībā. Savukārt, ja tiesas spriedums būs apsūdzētajam nelabvēlīgs – manta tiks konfiscēta, tad arestētā manta kļūs par valsts īpašumu. Līdz ar to pret arestēto mantu ir jāizturas kā pret iespējamu valsts īpašumu – to nedrīkst ļaut izzagt, izšķērdēt, izlaupīt, notērēt vai kā citādi mazināt tās vērtību (61.-62. lpp.). Līdz ar to neizpratni izraisa apstāklis, ka Aivaram Lembergam krimināllietas ietvaros arestētā manta tiek nodota glabāšanā personai, kurš ir liecinieks krimināllietā, turklāt ir atklātā konfliktā ar apsūdzēto (77. lpp.).

Izvērtējot prokuratūras darbības, tiek secināts, ka īpašuma aresta forma un mantas glabātāja izvēles mērķis bija nevis iespējamā noziedzīgi iegūto līdzekļu atgūšana par labu valstīji, bet nozīmīgu zaudējumu radīšana arestētās mantas īpašniekiem (81. lpp.). Šādas aizdomas pastiprina arī tas, ka Rīgas apgabaltiesa daudzkārt un kategoriski atteicās pieprasīt no mantas glabātāja atskaiti par to, kas ir noticis ar arestētajiem līdzekļiem (86., 102.-104. lpp.).

Izveidotajai īpašumu pārdales shēmai draudus radīja tikai 2013. gada Anglijas tiesas lēmums, ka mantas pārvaldītājs Rudolfs Meroni ir rīkojies negodprātīgi, un noteica iecelt papildus vēl citus mantas glabātājus (260.-261. lpp.).

Kad tika pieņemts šāds Anglijas tiesas lēmums, tad Lemberga krimināllietas prokurori iesaistījās civilstrīdā, lai panāktu, ka Latvijas tiesas bloķē Anglijas tiesas lēmumu (279.-282. lpp.). Tieši šie argumenti tika sagatavoti, iesniedzot noraidījumu prokuroram, taču Rīgas apgabaltiesa atteicās uzklausīt apsūdzētā advokātu argumentus, kas pamatoja noraidījumu prokuroram (Nobeiguma daļas 2.-5. lpp.).

Grāmata ļoti pārliecinoši atsedz, ka pret Aivaru Lembergu vērstā tiesa un kriminālapsūdzības patiesībā bija vajadzīgas kā balagāns, kura aizsegā notiktu arestēto īpašumu izlaupīšana.

Tie, kas piedalījās mantas sagrābšanā un ar kuriem afēras iesaistītie dalījās, tika pie bagātības, kas mērāma desmitos miljonu eiro. Galvenās finanšu darbības jau ir pabeigtas. Līdz ar to Rīgas apgabaltiesa ir palikusi vairāk nevajadzīga. Tas, ko vēlējās izsūkt, ir izsūkts. Tie, kas pārvaldīja mantu, savu ir pakampuši. Līdz ar to var prognozēt, ka pirmās tiesu instances process noslēgsies visai ātri.

Taču, tiklīdz šādi materiāli un argumenti nonāks tiesu instancē, kurā lēmumu pieņēmēji nav kopējā daļā ar arestētās mantas glabātājiem, tad tiesas iznākums vairāk nav prognozējams, jo tiesiskā valstī nekavējoties būtu jāsāk jauns kriminālprocess, bet nu jau pret prokuroriem, mantas glabātājiem un citiem lēmumu pieņēmējiem, kas izmantoja Lemberga krimināllietu, lai vairotu savu bagātību.

Grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar dokumentiem, tiesas sēžu stenogrammu fragmentiem un uzņēmumu savstarpējo saistību shēmām. Tomēr pat sagatavotam lasītājam nebūs viegli izsekot dažādu ārvalstu kompāniju sazarotajai struktūrai un to tīklojumam.

Lasītājs, kam nav vismaz ceturtdaļgadsimta pieredzes uzņēmējdarbībā Latvijā, būs neizpratnē, kāpēc bija jāveido tik sarežģīta ārvalstīs reģistrētu uzņēmumu struktūra, lai veiktu uzņēmējdarbību Latvijā? Atbilde ir apstāklī, ka uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tika noteiktas neiedomājamas un (no šodienas viedokļa pat neticami) diskriminējošas normas pret Latvijas iedzīvotājiem. Ja jaunu uzņēmumu veidoja ārzemnieks (ārvalstu investors), tad uzņēmums piecus gadus tika atbrīvots no peļņas nodokļa. Ja uzņēmumu dibināja tikai vietējais, tad nodokļi bija jāmaksā pilnā apjomā un no pirmās dienas. Tolaik peļņas nodoklis bija jāmaksā nevis tikai no peļņas, bet arī no daudziem saimnieciskās darbības izdevumiem. Līdz ar to, lai iegūtu vienkārši tādus pašus konkurences apstākļus, kādus Latvijas valdība piešķīra jebkuram ārzemniekam, Latvijas pilsoņi bija spiesti braukt uz ārvalstīm (interneta tolaik nebija), nodibināt uzņēmumu tur un no ārvalstu uzņēmuma veikt investīcijas Latvijā. Otrs variants bija pieteikties par kalpiem (veiksmes gadījumā par partneriem) ārvalstu investoru īpašumos. Jautājumi, kāpēc Latvijā savulaik tika noteiktas tik diskriminējošas normas pret vietējiem iedzīvotājiem, ir jāuzdod Ivaram Godmanim, Einaram Repšem, Ojāram Kehrim un citiem atmodas līderiem, kuri tolaik atbalstīja šādu normu pieņemšanu.