• Tweet

Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu nams ļoti labi ir argumentējis, kāpēc netika pieņemti vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža un viņa domubiedru sarūpētie pierādījumi administratīvajā lietā sakarā ar rīkojumu par Ventspils mēra Aivara Lemberga atcelšanu no amata, liecina spriedums šajā lietā.

Kā zināms, 29. maijā, jau 20 minūtes pēc tam, kad procesa dalībniekiem kļuva pieejams E. Sprūdžam nelabvēlīgais spriedums, ministra preses pārstāve veltīja skarbus vārdus tiesai un paziņoja, ka spriedums tiks pārsūdzēts, jo Liepājas tiesu nams «ignorējis» būtiskus pierādījumus, tos nepieņemot un nepievienojot lietas materiāliem.

Nav šaubu, ka 20 minūtēs nav iespējams iepazīties ar sarežģītā juridiskā valodā sarakstītu 37 lappuses biezu spriedumu, kurā ir atsauces gan uz likumiem, gan Senāta spriedumiem, līdz ar to var izdarīt ticamu pieņēmumu, ka E. Sprūdžam un viņa domubiedriem šajā lietā argumenti nemaz neinteresē.

Nepienācīgi pamatots

«Ievērojot Administratīvā procesa likuma (APL) 250. panta otrajā daļā noteikto tiesas pārbaudes apjomu un APL 150. panta otrajā daļā noteikto, ka iestāde var atsaukties tikai uz tiem pamatojumiem, kuri minēti administratīvajā aktā, tiesa uzskata, ka atbildētājas [t. i., ministrijas] vēlāk sniegti paskaidrojumi par administratīvā akta izdošanas apstākļiem un tā saturu, kas pamatoti ar jauniem pierādījumiem, nav uzskatāmi par tādiem pierādījumiem APL izpratnē, ar kuriem iestāde tiesā varētu pamatot nepienācīgi pamatotu administratīvo aktu,» teikts spriedumā. Vienkāršākā valodā – E. Sprūdžam un viņa vadītajai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) tiesā jārāda tie pierādījumi, uz kuriem viņš balstījās, izdodot rīkojumu par A. Lemberga atstādināšanu no amata. Vēlāk iegūtiem pierādījumiem nav nekādas nozīmes šajā lietā.

VARAM vai ministram E. Sprūdžam bija pienākums pamatot rīkojumu, kas nav izdarīts, jo rīkojums nebalstās uz konkrētiem pierādījumiem, secinājusi tiesa. «Pamatojuma princips uzskatāms par būtisku garantiju vispāratzītajām konstitucionālajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.» «Pamatojuma princips lielā mērā saistīts arī ar procesa dalībnieku vienlīdzības principu. Administratīvā procesa dalībnieki – iestāde un indivīds – atrodas nelīdztiesīgā stāvoklī: iestādei parasti ir izņēmuma tiesības piekļūt visiem lietas materiāliem, tāpat arī ārējiem un iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus tā piemēro un ir pilnībā apguvusi. Citiem dalībniekiem šāda iespēja tiek dota ar pamatojuma starpniecību. Arī tāpēc pamatojuma principu uzskata par konstitucionālu,» rakstīts spriedumā. «Tādējādi pamatojuma pienākuma nepienācīga izpilde konkrētajā gadījumā rada rīkojuma prettiesiskumu pēc būtības un ir patstāvīgs pamats tā atcelšanai,» secinājusi tiesa.

Tiesu spriež tiesa

Tiesa secinājusi, ka administratīvais process VARAM uzsākts uz Ģenerālprokuratūras prokurora parakstītas vēstules un citu no šīs iestādes saņemto dokumentu pamata. Vēstulē apgalvots, ka A. Lembergs 1998.–2006. gadā ir piedalījies lēmumu pieņemšanā attiecībā uz vairāk nekā 20 komersantiem, kuros viņš un viņa bērni ir patiesā labuma guvēji, tādējādi Ventspils mērs nonācis interešu konfliktā. Savukārt VARAM tiesai apgalvojusi, ka Ģenerālprokuratūras sniegtās ziņas «pašas par sevi jau devušas secinājumu par pārkāpumu esamību A. Lemberga darbībā». Tiesa šim secinājumam kategoriski nepiekrīt.

Tā kā rīkojuma izdošanas brīdī kriminālprocess pret A. Lembergu vēl nebija noslēdzies, ņemot vērā personas nevainīguma prezumpciju, «kas nodrošina, ka līdz brīdim, kamēr valsts nepierāda, ka persona ir vainojama sodāmā nodarījumā, tā ir uzskatāma par nevainīgu, tiesas ieskatā, ministram nebija pamata atzīt par pierādītām pieteicējam izvirzītās apsūdzības,» teikts spriedumā.

Vienkāršākā valodā – ministram nebija tiesību spriest tiesu, tāpat kā to nav tiesību darīt atsevišķiem Ģenerālprokuratūras prokuroriem, kuri rakstījuši vēstuli E. Sprūdžam. Līdz ar to VARAM pārstāvim nav jēgas nest no Ģenerālprokuratūras iegūtus materiālus uz Administratīvo tiesu un šai tiesai nav jēgas tos pievienot lietas materiāliem.

Liepājas tiesu nams spriedumā izvērsti izanalizējis to, ka E. Sprūdžs ar savu administratīvo procesu ir gribējis spriest tiesu tiesas vietā un kādas tiesības viņš šādā veidā ir pārkāpis.

Ja ministrija iniciē administratīvo procesu saistībā ar tiem pašiem nodarījumiem, par kuriem personai izvirzīta apsūdzība, «tiek būtiski ietekmētas personas procesuālās tiesības», atzīts spriedumā. No vienas puses, «personai, kurai kriminālprocesā ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums, tai nav arī pienākuma atzīt vainu inkriminētajā nodarījumā. Saskaņā ar KPL 20. panta pirmo daļu katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, kas paredz arī iespēju izvēlēties savu aizstāvības pozīciju. Tādējādi kriminālprocess garantē personai tiesības neapsūdzēt sevi nodarījumā.»

No otras puses, «administratīvajā procesā, kaut arī iestādei ir jāpierāda tie apstākļi, uz kuru pamata tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu, privātpersonai ir noteikts pienākums atbilstoši savām iespējām piedalīties pierādījumu savākšanā (līdzdarbības princips). Tādēļ pieteicēja loma administratīvajā procesā nevar būt pasīva un tam aktīvi jāpiedalās pierādījumu savākšanā, neaprobežojoties ar norādēm, ka lēmumā norādītie argumenti neatbilst patiesībai. Līdz ar to administratīvā procesa rezultāts atkarīgs gan no iestādes savāktajiem pierādījumiem par personas vainu, gan no personas iesniegtajiem pierādījumiem, kas pamato tās nevainīgumu.» Ņemot vērā šo divu pušu sadursmi, spriedumā secināts: «Tādējādi vienlaikus norisinoties diviem procesiem par tiem pašiem apstākļiem, saduras līdzdarbības princips un nevainīguma prezumpcija, kas, tiesas ieskatā, administratīvajā procesā personai liedz pilnvērtīgi realizēt savas tiesības.»

Tikai konkrētā sasaukumā

Liepājas tiesu nams arī piekrīt, ka likumā paredzētās ministra pilnvaras nav attiecināmas uz iepriekšējos sasaukumos pieļautajiem pašvaldības vadītāja pārkāpumiem. «Likumdevēja mērķis nav bijis ierobežot personas pasīvās vēlēšanu tiesības vairāk nekā uz vienu sasaukumu. Šāda personu tiesību ierobežošana vairāk, nekā to vēlējies likumdevējs, bez leģitīma mērķa, tiesas ieskatā, ir apdraudējums Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajā daļā noteiktajām personas pamattiesībām,» teikts spriedumā. Ministram likumā piešķirtās pilnvaras nav paredzētas personas sodīšanai, bet gan tam, «lai dotu ministram iespēju reaģēt situācijās, kad domes priekšsēdētājs pārkāpj likumu».

Neskatoties uz to, ka nav bijis nepieciešams, Liepājas tiesu nams tomēr analizējis no Ģenerālprokuratūras uz VARAM vēlāk (t. i., jau pēc rīkojuma izdošanas) atsūtītos materiālus. Tomēr arī ar tiem nav pierādīta A. Lemberga atrašanās interešu konfliktā.

Tāpat būtisks ir tiesas secinājums par terminu patiesā labuma guvējs. Spriedumā teikts: «No rīkojuma teksta burtiski izriet, ka pieteicējs nonācis interešu konflikta situācijā, jo rīkojumā uzskaitītajās 25 kapitālsabiedrībās pieteicējs [t. i., A. Lembergs] un viņa bērni ir patiesā labuma guvēji. Termins patiesā labuma guvējs kopš 2005. gada 24. jūnija definēts likumā Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Tādējādi interešu konflikta situācijas pamatošanai patiesā labuma guvēja institūta piemērošana varētu tikt attiecināta tikai uz laika periodu, sākot no 2005. gada 24. jūnija.» «Pēc 2005. gada 24. jūnija pieteicējs piedalījies viena lēmuma pieņemšanā, proti, 2006. gada 20. februārī – attiecībā uz SIA Ventbetons, par vides aizsardzības licences pieteikuma pieņemšanu».

No likuma izriet, ka par patieso labuma guvēju tiek uzskatīta tāda fiziskā persona, kurai pieder 25 vai vairāk procenti no komersanta pamatkapitāla. «Rīkojumā nav norādīts, pēc kādiem kritērijiem un attiecībā uz ko – pieteicēju vai viņa bērniem – secinājums par patiesā labuma guvēju izdarīts un uz kādiem pierādījumiem tas balstīts. Ģenerālprokuratūras vēstulei pievienotie dokumenti ir vien lēmumi un protokoli no domes sēdēm, kuri paši par sevi Rīkojumā izdarītos secinājumus nepamato,» teikts spriedumā.

«Rīkojuma pamatojumā ir tikai imperatīvs apgalvojums, ka pārkāpti normatīvo aktu nosacījumi, bet nav pārbaudīti un vērtēti faktiskie apstākļi. Turklāt, tā kā nav uzklausīts pieteicēja viedoklis par noskaidrojamajiem jautājumiem pēc būtības, rīkojums ir balstīts tikai uz vienas puses nepierādītiem apgalvojumiem,» secinājusi tiesa.

Nebija steidzams

Līdzīgi kā tiesībsargs, tiesa konstatējusi, ka E. Sprūdžs pārkāpis tiesības tikt uzklausītam. «Uzklausīšana ir viens no svarīgākajiem procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem,» uzsvērusi tiesa.

Paskaidrojumus A. Lembergam tika pieprasīts sniegt par līdz 2006. gadam pieņemto lēmumu pieņemšanas apstākļiem, bet ne par aktuāliem faktiem, uz kuriem būtu nekavējoties jāreaģē. Līdz ar to ministram nebija nepieciešams rīkojumu izdot nekavējoties un viņš varēja sagaidīt, kamēr A. Lembergs sagatavos savus paskaidrojumus, tāpat kā tiesībsargs, secina tiesa. «Lietā nav konstatējams saprātīgs pamatojums šādai pieteicēja tiesību ierobežošanai,» teikts spriedumā. Neatkarīgā turpretī secina, ka bija gan E. Sprūdžam jāsteidzas – pašvaldību vēlēšanas tuvojās.

Cita starpā tiesa noraidīja arī A. Lemberga lūgumu pierādījumu sakarā. Proti, A. Lembergs bija lūdzis tiesu nodrošināt pierādījumu saņemšanu no VARAM, jo viņam «ir pamats uzskatīt, ka rīkojums tika sagatavots un izdots, pārkāpjot iestādē noteikto dokumentu izstrādes un aprites kārtību. Pieteicēja ieskatā, rīkojuma sagatavošana notika nevis iestādē, bet gan kaut kur citur, turklāt nevis izdarot APL prasībām atbilstošus lietderības apsvērumus, bet gan pamatojoties uz ministra politiskajām interesēm un politiskajiem mērķiem.»

Tiesa uzskatīja, ka šādi pierādījumi administratīvās lietas izskatīšanai nav nepieciešami, jo to «izvērtējums pēc būtības nevar ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātu».

Avots: nra.lv /Uldis Dreiblats