• Tweet

“Sorosa plakandibena liellaiva uzskrējusi uz sēkļa” – pie šādas neierastas atziņas nonākam īsi, pirms finiša taisnē ieiet 13. Saeimas vēlēšanas.

ASV miljardiera Džordža Sorosa organizācijas, kas cenšas kultivēt savu viedokli un uzspiest to citiem, izmantojot masu medijus un citus informācijas kanālus, nav svešas arī Latvijā – viņa ideoloģiju par atvērtu un modernu sabiedrību pārstāv gan politiķu, gan žurnālistu, gan vesela virkne citu profesiju paaudze. Jau gadiem ilgi ar masīvu propagandu tiek grautas tradicionālās ģimeniskās vērtības un mākslīgi inscenēti dažādi politiska rakstura skandāli, kur ar dubļiem tiek nomētāti Sorosa politiskie pretinieki. Visi šie sabiedriskie līderi no dažādam pētnieciskās žurnālistikas organizācijām, nedēļas žurnāliem un sabiedriskajiem medijiem ir manierīgi sasēduši vienā lielā laivā un gadiem ilgi stūrē uz priekšu, aizstāvot savu ideoloģiju un uzbrūkot ikvienam, kurš traucē īstenot to politisko korupciju.

Taču šī brīža notikumi rāda, ka liellaiva ar visiem sorosistiem visdrīzāk ir uzskrējusi uz sēkļa un vairs nav tās spēkos pagriezties atbilstoši jaunajai situācijai. Notikumi politiskajā vidē strauji mainās, bet Sorosa laiva stūrei neklausa, kā rezultātā uzvar nevis tie, kurus atbalstīja un atbalsta Sorosa struktūras, bet pavisam citi, iespējams, valstij daudz bīstamāki spēki. Kā savādāk varam vērtēt situāciju, kurā “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele joprojām, publiski izsakoties, piemin kādu pasaku tēlu ar hūti, vai Inga Spriņģe pārdzīvo, ka Ventspils mēram Aivaram Lembergam ir daudz lielāks atbalstītāju skaits, nekā viņai to gribētos. Laikā, kad visiem vajadzētu uztraukties, ka pie varas raujas populisti un demagogi, sorosisti nevar pārstāt atkal un atkal atkārtot teiksmu par Lembergu… Atvainojiet, tā jau simtiem reižu dzirdēta.

Ar Aivaru Lembergu vairāk nekā divdesmit gadus ir sadarbojušās gandrīz visas politiskās partijas Latvijā, un šajā laika posmā nekas ar Latvijas valstiskumu nav atgadījies, vēl vairāk – pats Lembergs 1990. gada 4. maijā ir balsojis par mūsu valsts neatkarību. Savukārt, ja pie varas nāks populisti un demagogi, kas draud ar pilnīgu varas maiņu un kuriem aiz muguras rēgojas Kremļa āža kāja, tad gan nav paredzams, kas var notikt. Un, ja šī pati Ločmele atzīst, ka pastāv reāls risks, ka pie varas var nākt valdība, kas var iegrūst Latviju atpakaļ Krievijas ietekmē, tad kāpēc viņa vēl tērē laiku, lai pieminētu kaut kādas cepures un hūtes? Šis nav īstais brīdis, lai ar muļķīgu sejas izteiksmi sēdētu uz sēkļa…

Visiem nepieciešams apvienot spēkus un kopīgi cīnīties pret tiem, kuru rīcība draud Latviju iegrūst atpakaļ Austrumu kaimiņa tīklos. Vēl nekad iepriekš šāds scenārijs nav bijis tik reāls, kā šodien, kad zem solījumiem par tautas interešu ievērošanu, iespējams, slepeni tiek gatavots līgums ar Kremļa ietekmes aģentiem.

Ja Sorosa adepti savā naidā pret vienu politiķi ir kļuvuši akli, ka neko citu apkārt nemana, – nekas cits neatliek, kā iet tiem palīgā nostumt laivu no sēkļa, lai tā varētu turpināt savu peldējumu, sekojot jaunai straumei. Atrotām piedurknes un… ad victoriam!