• Tweet

Finanšu ministrija jau no 2016. gada vēlas ieviest minimālo sociālo iemaksu, kas būtu jāveic ikvienam neatkarīgi no darba algas apmēra. Vistiešāk tas skars tos strādājošos, kuru alga ir zemāka par valstī noteikto minimālo algu.

Lai gan diskusijas par minimāla sociālo iemaksu apmēra noteikšanu aktualizējušās saistībā ar mikrouzņēmumos strādājošajiem, šāda minimuma ieviešana attiektos uz vairākiem tūkstošiem strādājošo, kuri saņem par minimālo algu zemāku atalgojumu. 34 procenti strādājošo pašlaik veic sociālās iemaksas no minimālās algas vai zemākas.

Mikrouzņēmumu nodokļa likuma pārejas noteikumi uzdod izstrādāt grozījumus likumā Par valsts sociālo apdrošināšanu, lai nodrošinātu, ka triju gadu laikā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par mikrouzņēmumu darbiniekiem tiktu veiktas no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Tas ir oficiālais pamatojums minimālas sociālās likmes ieviešanai. Lai šo uzdevumu izpildītu, finanšu ministrs ir izveidojis darba grupu. Finanšu ministrs Jānis Reirs norāda, ka minimālo sociālo iemaksu varētu ieviest jau no 2016. gada.

Viņš skaidro, ka neatkarīgi no cilvēka algas par viņu būs jāveic konkrētas sociālās iemaksas. «Vienalga, kādu summu cilvēks nopelna, ja konstitūcijā ir ierakstīts, ka jābūt sociālajam nodrošinājumam vecumdienās, tad arī par katru strādājošo jāveic vismaz minimālas iemaksas.» Nosakot šādu minimumu, ieguvējs būtu arī valsts budžets un, protams, cilvēki, kuriem tas nozīmētu sociālās garantijas, neatkarīgi no tā, vai viņi strādā slodzi vai pusslodzi. Visticamāk, būtu noteikti arī izņēmumi.

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) eksperts Pēteris Leiškalns, vērtējot pašreizējo situāciju, NRA.lv uzsver: pašlaik gan par mikrouzņēmumos strādājošajiem, gan citiem, kuri saņem algu, kas mazāka par minimālo, tiek veiktas tādas sociālās iemaksas, kas nav adekvātas tam, kādas minimālās garantijas šie cilvēki nākotnē varētu saņemt. Tas ir neadekvāti arī tam, kādus nodokļus par darbiniekiem ar līdzīgu atalgojumu veic darba devēji citos uzņēmumos.

«Otrkārt, tik niecīgas sociālās iemaksas nozīmē ļoti, ļoti mazas pensijas nākotnē, un tas nozīmē: lai šiem cilvēkiem izmaksātu vismaz valstī noteikto minimālo pensiju vai minimālo ienākumu, kādu izstrādājusi un nākotnē ieviesīs Labklājības ministrija, tas būs jāapmaksā visiem pārējiem strādājošajiem, kuri maksā un maksās lielākas sociālās iemaksas,» norāda P. Leiškalns. LDDK kopumā atbalsta minimālās sociālās iemaksas likmes noteikšanu, jo «mūsu ieskatā jāīsteno sociāli atbildīga politika – kamēr cilvēks strādā, viņam jāsaņem sociālās garantijas». P. Leiškalns piebilst, ka šis minimums arī mazinās vēlmi darboties ēnu ekonomikā, jo mazāk izdevīgi būs maksāt mazu algu, par kuru jāveic mazi nodokļi, jo sociālas iemaksas tāpat būs vismaz minimālās algas apmērā, proti, tāda pati summa, kas jāmaksā par strādājošo ar minimālo algu, jāmaksā arī par strādājošo, kuram ir par minimālo mazāka alga. Arī par strādājošo, kuram noteikts nepilns darba laiks, pusslodze, būs jāmaksā sociālās iemaksas vismaz kā par pilnu minimālo algu. Tiesa, pagaidām konkrēti apmēri un veidi vēl nav nosaukti.

Labklājības ministrijas dati liecina, ka, piemēram, mikrouzņēmumu darbinieku sociālo iemaksu objekts, tas ir, ienākumu apmērs, no kura aprēķina sociālās iemaksas, mēnesī ir 112 eiro, un, lai sakrātu minimālajai pensijai nepieciešamo kapitālu, kāds tas ir personai ar darba stāžu no 10 līdz 20 gadiem, šim darbiniekam būtu jāveic iemaksas 58 gadus; ar darba stāžu no 31 līdz 40 gadiem – 79 gadus, bet ar darba stāžu virs 41 gada – pat 90 gadus.