• Tweet

Pirmdien Latvijas pilsētu ielas piebirs ar impulsīvu un grūti prognozējamu satiksmes dalībnieku grupu, no kuras kaitinošās klātbūtnes trīs mēnešus varēja atpūsties. Mācības atsāks 202 413 skolēni, turklāt desmitā daļa skolas gaitas un patstāvīgu pārvietošanos satiksmē sāks pirmo reizi. Šis ir gana svarīgs iemesls, lai pārējie ielu un ceļu lietotāji izvērtētu paši savus sliktos paradumus, no kuriem paštaisnums ir tas bīstamākais.

 Apziņa, ka visi pārējie uz ceļa ir idioti, nedz vairo drošību uz ceļa, nedz pārvietošanās sniegto baudījumu. Labākais risinājums tvaika nolaišanai ir pacensties iejusties tā otra – kaut vai maza jautra skolnieka – ādā. Un vēl būtu lietderīgi atcerēties autoskolās mācīto atziņu – kam vairāk bleķu apkārt, tam mazāk taisnības satiksmes konfliktā.

Vienmēr uzvar smagākais

Mazāk aizsargātajam satiksmes dalībniekam ir vairāk iespēju aiziet bojā, tāpēc taisnības hierarhija satiksmē ir apgriezti proporcionāla satiksmes dalībnieka svaram: gājējs, velosipēdists, mopēdists, motociklists, mašīnas vadītājs. Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Jānis Aizpors paskaidro: «Mašīnas un velosipēda sadursmē vienmēr ir skaidrs, kurš uzvarējis.»

Ik gadu savās izglītojošajās kampaņās direkcija centusies veicināt iecietību, un pozitīvas izmaiņas esot vērojamas – retāki kļuvuši gadījumi, kad gājēji uz pārejām netiek palaisti, arī rāvējslēdzēja princips sācis darboties.

Tomēr pilnībā izskaust neiecietību uz ceļa laikam gan ir neiespējami. Automašīnā sēdošie, kā likums, necieš motobraucējus, abi kopā – gājējus. Kājniekus savukārt kaitina riteņbraucēji, un otrādi. Konfliktus vēl vairo cīņas par to, kurš tad ir galvenais uz veloceliņiem un gājēju pārejām.

Nesenajās brīvdienās uz Vecāķu virziena veloceliņa pie dzelzceļa pārbrauktuves bija vērojams bezjēdzīgs konflikts. Automašīnas nīka sastrēgumā. Bet pāri neregulējamai gājēju pārejai, formāli pārkāpjot satiksmes noteikumus, pārbrauca velosipēdistu grupa. Mašīna pie pārejas vairākkārt dusmīgi ietaurējās, uz ko viens velosipēdists atbildēja ar vidējā pirksta demonstrēšanu un aizbrauca. Pusmūža šoferis tā apskaitās, ka grieza savu auto riņķī un, panācis velosipēdistus, meta viņiem ar akmeni. Tālāk izskaidrošanās notika jau tuvākā distancē, šoferis riteņbraucējus draudēja nošaut, bet riteņbraucēji apsūdzēja ūsaino šoferi antisemītismā. Roku palaišana izpalika, bet bezjēdzīgā bļaustīšanās turpinājās, līdz iesaistīties konfliktā sāka pat garāmbraucošie.

Braucam tā, kā dzīvojam

Latvijas satiksmē patiešām valda saspringts emocionālais klimats. Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers atgādina satiksmes psiholoģijā populāru atziņu – mēs braucam, kā mēs dzīvojam. Pirms pāris gadiem profesora veikts pētījums parādīja, ka agresīva uzvedība uz ceļa ir raksturīga cilvēkiem, kas arī citās dzīves jomās visai brīvi traktē sabiedrības pieņemtās normas vai pat ignorē tās – nemaksā nodokļus vai pa kluso stiepj no darba mājās papīru.

Taču ir arī citi nozīmīgi uzvedības noteicēji. Autovadītājiem, piemēram, raksturīga ilūzija, ka viņi ir anonīmi, tāpēc normāli pilsoņi var uzvesties kā kriminālisti. Kabrioletos braucošie parasti uz ceļa ir pieklājīgāki. Uz cilvēku uzvedību iespaidu atstājot gan apģērbs, gan pati automašīna, skaidro I. Austers.

Tas pats attiecas uz motobraucējiem – necaurredzamās ķiverēs apautie ir agresīvāki.

Motokluba Rodeo īpašnieks Arvis Sanders spriež, ka autovadītāju un motociklistu attiecībās lielu daļu neiecietības veicina fakts, ka vairums autovadītāju nekad nav braukuši ar motociklu. Viņi nesaprot, ka tā ir cita veida braukšana un bauda. Nereti, kad motocikls brauc cauri sastrēgušu mašīnu rindai, kāda mašīna speciāli tam nobloķē ceļu. Reizēm tieši pretēji – dod ceļu, un, visticamāk, šajā mašīnā sēž motociklists. Līdzīgas domstarpības pastāv starp sabiedrisko transportu un velosipēdistiem, kas pārvietojas līdzīgā ātrumā un traucē iebraukt pieturās.

Pret niknumu ar iztēli

Profesors I. Austers kā pareizāko metodi niknuma mazināšanai satiksmē rekomendē: «Mēģiniet sevi iedomāties tā cita kurpēs, no citām pozīcijām. Tas parasti palīdz.» Un vēl viens arguments ir lietderība – nav ko dusmoties uz autobusu, kas jāpalaiž, bet jāiedomājas, cik liels būtu sastrēgums, ja katrs tā pasažieris brauktu ar savu mašīnu. Turklāt jāatceras arī, ka satiksmē darbojas pašpiepildošie paredzējumi un, ja kādu uzskati par muļķi, viņš to arī apliecinās. Šādas gaidas komplektā ar tieksmi uz pozitīvu paštēlu tikai izprovocējot rupjību.

Skolēnu parādīšanās ielās ir nopietns arguments, lai ikviens satiksmes dalībnieks paanalizētu savu uzvedību uz ceļa. CSDD pārstāvis J. Aizpors atgādina, ka, gar skolu braucot, kāja nav jātur uz gāzes, bet uz bremzes pedāļa. Īpaši uzmanīgiem vadītājiem jābūt otrdien, trešdien, ceturtdien, kad mazie uz skolu sāk staigāt vai attiecīgi – skraidīt patstāvīgi. Savukārt vecākiem tomēr būtu jāatrod tās piecas desmit minūtes un jāatgādina atvasēm, kam domāti luksofori un kā šķērsojami krustojumi.

***

Kuri satiksmes dalībnieki jums šķiet visvairāk traucējoši?

Atis, autovadītājs:

– Mani kā autovadītāju visvairāk traucē neapdomīgi satiksmes dalībnieki, piemēram, veci cilvēki, kas ir nervozi un nepievērš uzmanību noteikumiem.

Kristīne, velosipēdiste: – Visvairāk traucē veci cilvēki, viņi neievēro noteikumus. Arī tie gājēji, kas pārvietojas pa velosipēdistu celiņiem ir traucējoši, bet, pazvanot ar zvaniņu, viņi tomēr paiet malā.

Gints, motociklists: – Visvairāk traucē autovadītāji, kas neskatās apkārt. Bija gadījums, kad viens autobuss apdzina citu un vadītājs neredzēja, ka izbraucu ārā, – gandrīz ieslīdēju autobusā.

Kārlis, gājējs:

– Traucē riteņbraucēji. Viņi varētu pārvietoties pa ielu, nevis gājēju celiņiem. Ietves ir šauras, un, ja uz tām nav speciālu veloceliņu, viņi ļoti traucē.

Darja, gājēja, autovadītāja:

– Traucē riteņbraucēji, jo viņi nebrauc, kur paredzēts, un neievēro satiksmes drošību. Kad viņiem ir ērti, viņi ir velosipēdisti, citkārt gājēji.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne