• Tweet

Latvijas mediju vidē par žurnālistikas ētikas problēmjautājumiem nerunā – lai arī Latvijas žurnālistu asociācija ētikas kodekss nosaka, ka žurnālistu pienākums ir gādāt, lai sabiedrība saņem pilnu informāciju par procesiem un notikumiem un tiem ir jāiestājas par daudzpusīgu viedokļu apmaiņu, nereti tas tiek pilnībā ignorēts. Spilgts piemērs tam ir Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš, lai arī nenoliedzami ir viens no populārākajiem opozīcijas pārstāvjiem, ar savu viedokli neparādās teju nevienā sabiedriskajā medijā valstī. Tātad uz žurnālistiem pašu sludinātie ētikas un viedokļu daudzpusības principi neattiecas?

Lembergs ir viens no pamanāmākajiem opozīcijas politiķiem – viņš gandrīz katru nedēļu preses konferencēs izsakās par valstī notiekošiem procesiem, tai skaitā, par valsts budžetu, ekonomisko situāciju kopumā, veselības, izglītības un citām nozarēm. Politiķa izteicieni bieži vien ir asi, trāpīgi un nereti atšķirīgi no tā, ko esam paraduši dzirdēt no valdošās koalīcijas puses. Lai arī medijos dažkārt redzam arī Saeimas opozīcijas pārstāvjus, tādus kā Dana Reizniece-Ozola (ZZS) vai Vjačeslavs Dombrovskis, vai pat aktīvajā politikā neesošos eksprezidentus – Valdi Zatleru un Vairu Vīķi-Freibergu, Lemberga sacītais no sabiedrisko mediju puses demonstratīvi tiek ignorēts.

Tas īpaši spilgti izpaudās laikā, kad pret Lembergu tika ieviestas ASV sankcijas – tolaik mediji šim faktam pievērsa pastiprinātu uzmanību, jautājumu par sankcijām uzdodot teju katram ministram un politiķim, izņemot Lembergu. Un arī tagad, kad Lembergs ir uzsvēris, ka faktu sankciju ieviešanai nav un ka “tur nekādas informācijas nav, ja neskaita visādas muļķības, ko amerikāņiem ir iebarojis Bordāns un kompānija, lai cīnītos ar Latvijas valdībai opozīcijā esošu politiķi Aivaru Lembergu”, sabiedriskie mediji klusē.

Vienlaikus tajā pašā laikā medijos regulāri tiek aicināti izteikties dažādos noziegumos apsūdzētie – Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Juris Jurašs (JKP), Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Zakatistovs (KPV LV) un pat Artuss Kaimiņš, bet neuzsverot šo “apsūdzēto” statusu, ko sabiedriskie mediji gan labprāt velk līdzi Lembergam.

Tāpat Lemberga viedoklis par valstiskām lietām tiek pilnībā ignorēts, lai gan sociālajos tīklos tas ir viens no populārākajiem. Tā, piemēram, Lemberga izteikumi par izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku (JKP) un jauno mācību saturu, ar kuru politiķis paudis, ka Šuplinskai nekavējoties jāatkāpjas, jo jaunajā mācību programmā skolēni mācās bez grāmatām jau kopš 1. septembra, sociālajā tīklā “Facebook” iemantojis plašu popularitāti – tikai pāris dienu laikā to noskatījušies vairāk kā 70 000 interneta lietotāji.

Pats politiķis uzskata, ka vārda brīvība šobrīd Latvijā ir tikai fikcija: “Tā, piemēram, Re:Baltica uzbruka man par to, ka laikrakstā “Ventas Balss” esmu kritizējis valdību un ka to it kā nedrīkstot darīt. Vārdu sakot, demokrātiskā valstī kritizēt premjeru – to nekādā gadījumā nedrīkst darīt. Vai tad tas nav staļinisms?”

“Latvijas televīzija un radio pilnīgi bloķē iespēju izteikties opozīcijai [..] Es rakstu vēstules, lai man atļauj tādā pašā apjomā izteikt viedokli kā pozīcijas pārstāvjiem. Kāpēc šādu iespēju nedod? Jo esmu opozīcijā. Tāda ir tā faktiskā situācija Latvijā. [..] Te vērtē pēc deguniem, jo Lembergs nav līdzskrējējs Berlīnei vai Vašingtonai,” paudis pats politiķis.

Tāpat Lembergs jau vairākus gadus netiek aicināts uz sabiedrisko mediju intervijām vai diskusiju raidījumiem, kamēr viņa vietu ieņem mazāk pieredzējuši un ne tik populāri politiķi vai eksperti. Tad kur palikuši mediju it kā tik augstie standarti? Vai sabiedriskajiem medijiem nevajadzētu gādāt par viedokļu daudzveidību?

Vai tiešām atgriezušies tie laiki, kad arī mūsu valstī pastāvēja cenzūra un medijiem tika liegts izplatīt materiālus vai informāciju, kuru padomju vara atzina par nevēlamu? Jo kā citādi izskaidrot šo sabiedrisko mediju klajo neobjektivitāti?

Un, ja jau ieviesta cenzūra, tad kurš to ieviesis un kā rīkojumus tādā gadījumā izpilda žurnālisti? Kuram ir tik ļoti izdevīgi, lai opozīcijas populārākais politiķis tikpat kā nebūtu pārstāvēts sabiedriskajos medijos? Domājams, ka atbilde nav tālu jāmeklē.

Foto: F64