• Tweet

Ņemot vērā, cik daudz aplamību savā darbā īsteno vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, nav grūti iedomāties, kādas bēdas notiktu ar valsti, ja šis ambiciozais cilvēks būtu nominēts par Ministru prezidentu, kā to bija iecerējusi Zatlera Reformu partija.

Par politikas vērotāju dēvētais Mārcis Bendiks secina, ka tā arī ir galvenā bīstamība Valsts prezidenta virzītajā iniciatīvā apveltīt Ministru prezidentu ar lielāku atbildību un pilnvarām. Latvija šādā ceļā varot iegūt gan īstu saulvedi, gan sprūdžveidīgu nelaimi: «Šis mehānisms dos cerību, taču vienlaikus nāks ar lieliem riskiem, un esmu pārliecināts, ka mēs tos pieēdīsimies pilniem vaigiem.»

Lai stiprāka valdība

Diskusiju par nepieciešamību pilnveidot valsts pārvaldības modeli prezidents Andris Bērziņš sāka pirms diviem gadiem, un pašlaik tajā iezīmēts sasniedzamais mērķis – stiprāka un stabilāka valdība. Savukārt pirms katrām vēlēšanām politiķu kultivētā ideja par tautas vēlētu prezidentu akadēmiskās vides dienaskārtībā nav iekļuvusi. Konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars spriež, ka šādā ceļā Latvija iegūtu lentīšu griezēju vai autoritatīvu vadoni – atkarībā no ievēlētā personības, taču valdība no tā stiprāka nekļūtu. Bet tā, pēc A. Bērziņa un viņa pulcēto ekspertu domām, šobrīd ir lielākā valsts problēma. Nodrošināts ir varas līdzsvars, taču ne attīstība.

Koalīcijā un Ministru kabinetā notiekošo prezidents raksturo ar viņa iecienīto izteicienu: «Vājprāta murgi.» Attiecības koalīcijā ir hroniski briesmīgas. Sliktus ministrus atlaist nevar, jo to neļauj koalīcijas līgums. Politiskā atbildība ir vāja, jo premjers atbild tikai par savas partijas biedriem. Starp partijām notiek traucējoša sāncensība, un runas par valdības krišanu sākas jau pāris mēnešus pēc tās sastādīšanas. Bet vēlētājus tas viss neapmierina, tāpēc sabiedrības uzticība valdībai pašlaik esot tikpat zema kā atlaistās 10. Saeimas darbības pēdējos mēnešos.

Premjeram sava komanda

Trešdien augstskolā Turība organizētajā sarunā ar ekspertiem tika apspriestas gan valdības kaites, gan arī zāles to ārstēšanai – valdības stiprināšana. Tomēr tā nedrīkstot notikt, vājinot un ierobežojot Saeimu.

Politoloģijas zinātņu doktore Daina Bāra, kura vada prezidenta paspārnē nodibināto ekspertu grupu pārvaldības pilnveidei, apgalvo: «Stipra izpildvara ir iespējama, saglabājot stipru parlamentu.» Tomēr tūlītējas pozitīvas pārmaiņas neesot garantētas. Tās gaidāmas ilgtermiņā.

Šobrīd tiek pētītas vairākas gana revolucionāras idejas. Saskaņā ar pašreizējo kārtību prezidents nominē valdības vadītāju, bet Saeima apstiprina visu Ministru kabineta sastāvu. Jaunajā kārtībā parlaments balsotu tikai par premjera apstiprināšanu, un premjers pats sapulcētu savā skatījumā labāko komandu, tādējādi personiski atbildot par katru cilvēku tajā un izvairoties no tirgošanās par amatiem. Te gan vietā M. Bendika piesauktais risks, ka slikts premjers varētu savākt sliktu komandu. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš šo problēmu ieteic risināt ar prezidentam piešķiramām tiesībām atsaukt savu rīkojumu, «ja nominētais premjers piedāvājis valdības sarakstu, bet ne visas lietas tajā sendvičā ir ēdamas». Kusiņš gan apšauba, vai valdības iecelšanas kārtības maiņa novērsīs partiju vienošanos. Vienkārši tirgošanās notiks vēl agrāk. Šajā kontekstā bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs profesors Aivars Endziņš uzsver, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt, lai par ministriem nekļūst nekompetenti cilvēki, kas nepārzina savas atbildības jomas. Bet profesors Jānis Načisčionis pat rosina apsvērt provokatīvu ideju, vai ministrus nevajadzētu apmācīt līdzīgi kā ierēdņus Valsts administrācijas skolā.

Neuzticībai jābūt konstruktīvai

Cits ekspertu analizēts ierosinājums ir konstruktīvais neuzticības balsojums, proti, ja Saeima kaut kādu iemeslu dēļ nolemj gāzt valdību, tai automātiski jāieceļ nākamais premjers. Tad tiks mazinātas valdības šantažēšanas iespējamība un lielāku atbildību par savu rīcību uzņemsies arī parlaments. Šāda kārtība esot gan Vācijā, gan Spānijā un Polijā. Turpretim Latvijā, kā secina tiesību teorētiķis Jānis Pleps, valda hroniska valdības krīze. Vairākums vienmēr ir gatavs nogāzt valdību, bet nav vairākuma, kas būt gatavs vadīt valsti. Trešā atziņa, par ko eksperti ir puslīdz vienisprāt – premjers tomēr nedrīkst būt bezpartejisks, viņam jābauda politisko partiju uzticība. J. Pleps atgādina, ka Veimāras krīze pirms Hitlera atnākšanas tieši ar to arī sākās – bezpartejiskiem ielikteņiem.

Prezidenta kancelejā un akadēmiskajā vidē izstrādātie priekšlikumi konkrētā likumdošanas iniciatīvā varētu pārtapt jau rudenī. Politologs Ivars Ījabs darba uzdevumu raksturo šādi: «Ar nelielām izmaiņām spēles noteikumos panākt būtiskus uzlabojumus demokrātijas darbībā.»

Par to, vai un kad politiķi būtu gatavi šīm korekcijām, ar viņiem pašiem vēl nav runāts. Taču, kā atzīst Gunārs Kusiņš: «Deputāti vienmēr ir gatavi balsot tikai par to, kas sāksies ar nākamās Saeimas pirmo darba dienu.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne