• Tweet

Lai piedeklarētu dzīvesvietu, pietiek ar piecām portālā latvija.lv pavadītām minūtēm vai pašvaldībai aiznestu iesniegumu. Savukārt, lai izdeklarētu no īpašuma cilvēku, kuram ar to nav ne mazākās saistības, var paiet arī divi mēneši un rasties finansiāli zaudējumi.

Birokrātija, ko Saeima ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma palīdzību it kā likvidējusi, patiesībā uzkrauta namīpašniekiem. Pašreizējā kārtība ir šāda: nevis tam, kurš deklarējas, jāpierāda, ka viņam ir tiesības to darīt, bet gan tam, kam īpašums pieder, jāķēpājas ar blēžu oficiālu izdeklarēšanu. Lielākās problēmas vērojamas turīgajās pašvaldībās ar prāvāko iedzīvotāju skaitu. Pirmām kārtām jau Rīgā, kur gadā oficiāli tiek konstatēts ap 300 krāpšanās gadījumu.

Lieks uzvārds – lieki izdevumi

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde skaidro, ka dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības un personai, kas deklarējusies īpašumā, automātiski nerodas kādas tiesības uz šo īpašumu. Īstais īpašnieks jebkurā gadījumā varot brīvi rīkoties ar īpašumu, piemēram, to pārdot. Tomēr realitātē nepazīstamais uzvārds var radīt nopietnus sarežģījumus. Līgumā iekļaujamais standartpunkts par nepiederošu personu neesamību īpašumā pirkšanaspārdošanas darījumu var aizkavēt vai pat izjaukt. Tāpat viltus deklaranta dēļ var sadārdzināties tie komunālie pakalpojumi, kuru izcenojumus ietekmē īpašumā dzīvojošo personu skaits, piemēram, atkritumu izvešana.

Galvaspilsētā ar deklarēšanās problemātiskajiem gadījumiem nodarbojas Mājokļu un vides departaments. Direktora vietniece Inga Ivanova stāsta, ka adrešu blēžiem galvenā motivācija ir Rīgas piedāvātā sociālo pakalpojumu pakete. Rīdzinieki var pretendēt uz vietu bērnudārzā, uz pabalstu dzīvokļu jautājuma risināšanā, palīdzību malkas sarūpēšanā utt. Tad nu, šādu labumu iekārdināts, nerīdzinieks iet pa ielu, ierauga pirmo mājas plāksnīti un uzdod to par savu dzīvesvietu. Tādi skandalozi gadījumi kā pirms dažiem gadiem, kad tauta sadeklarējusies i prezidenta pilī, i prāvākā elektrības skapī, vairs neesot ikdiena. Taču joprojām, pašvaldībai pārbaudot deklarantu sniegtās ziņas, patrāpoties adreses gan viesnīcās un noliktavās, gan ēkās, kas pēc ugunsgrēka nav apdzīvojamas.

Satraukumi uzkrauti īpašniekam

Daži blēži ir lielāki stratēģi un ar nolūku deklarējas denacionalizētajās mājās, cerībā uz priekšroku pašvaldības dzīvokļu rindā.

Vēl viena blēdīgu deklarētāju grupa ir darba devēji, kas savus viesstrādniekus izmitina turpat būvobjektos. Likumā prasīto normālo dzīvesvietu viņi nenodrošina, bet, lai darba atļauju tomēr saņemtu, deklarē salīgtos rumāņus, moldāvus vai baltkrievus biroja telpās.

Gadā Rīgas pašvaldība saņem ap 12 000 iesniegumu ar lūgumu izdeklarēt īpašumā nedzīvojošas personas. Arī tad, ja īpašumam vairs nepiederošie uzvārdi finansiālus zaudējumus gluži nerada, diskomforts var izpausties arī citādi – piemēram, kā tiesu izpildītāju sūtītas draudu vēstules. Par tām varētu nekreņķēties, ja vien nepiederošas personas izdeklarēšanas procedūra nebūtu tik smagnēja. Inga Ivanova rezumē, ka visi satraukumi, pierādīšanas pienākums, staigāšana pa iestādēm tagad uzkrauti īpašniekam. Politiķu diskusijās savulaik jau pavīdējusi ideja, ka ar 2015. gadu īpašniekiem varētu piešķirt veto tiesības. Tad piedeklarēties īpašumā varētu tikai ar īpašnieka ziņu. Taču sarežģījumi nāktu pār denacionalizēto namu īrnieku galvu. Jau tagad daudzi īpašnieki īres līgumos ieliek aizliegumu deklarēties, kas pēc būtības ir pretlikumīgi. Taču tādējādi īpašnieki nodrošinās pret kaut kādām iespējamām neērtībām nākotnē.

Saeimai jāuzmeklē Zālamans

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs piekrīt, ka problēma likumā ir: «Mums jāmeklē Zālamana lēmums, lai vilki paēduši un kazas neciestu.» Šajā salīdzinājumā vilki ir namīpašnieki, kazas – īrnieki, un abas puses ir jāsargā no ļaunas rīcības. Lēnā garā lietas labā kaut kas tiekot domāts, taču līdz konkrētām likumdošanas iniciatīvām vēl jāgaida.

Situācijas var būt visdažādākās. Mājokļu departamentā nesen vērsās kāda sieviete ar iesniegumu, ka viņas īpašumā piedeklarēts pilnīgi nepazīstams vīrietis, bet, kad darbinieki sāka šķetināt šo lietu, izrādījās, ka sievietei ar «pilnīgi nepazīstamo vīrieti» ir kopīga atvase. Ir arī citi gadījumi, kad vecāki grib tikt vaļā viens no otra, vai no bērniem. Tāpēc izdeklarēšanās procedūra nevar būt tikpat vienkārša kā piedeklarēšanās, un tāpēc vajadzīga speciāla komisija, kas sūta oficiālu pieprasījumu uz deklarēto adresi un tad attiecīgi, saņemot vai nesaņemot atbildi, pieņem lēmumu. Taču pašvaldības ieskatā pareizāk būtu jau preventīvi novērst blēdīšanās iespējas un prasīt dzīvesvietas deklarētājiem kaut minimālus pierādījumus viņu tiesībām deklarēties īpašumā – īres līgumu vai vienošanos ar īpašnieku. Taču pagaidām prasīts netiek nekas. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve Kristīne Rukmane skaidro, ka nedz pārvaldei, nedz arī pašvaldībai nav jāpārbauda deklarācijā sniegto ziņu patiesums. Pārbaudes notiek vien pēc tam, kad deklarēšanās jau ir notikusi – pēc pašvaldības iniciatīvas vai reaģējot uz iesniegumu.

Teorētiski par blēdīšanos ar adresi likums paredz sodu līdz 250 latiem, taču skaidrs, ka policijai adrešu zagļi nav prioritāte, un viņi tiek sodīti vien gadījumos, kad paši patrāpās pa ķērienam.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne