• Tweet

Saeima pērnā gada izskaņā otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumā, paredzot baznīcas īpašuma tiesības nodot Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam, ko veido Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīca (LELB) un Vācu svētā Pētera draudze. Ar savu lēmumu Saeimas deputāti ne tikai ignorējuši Rīgas domes un katoļu intereses, bet arī nevērīgi izturējušies pret vēsturisko taisnīgumu.

Proti, lai arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs Arvils Ašeradens (JV) skaļi pavēstījis, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca ir celta, uzturēta un līdz Otrajam pasaules karam pastāvējusi kā luterāņu draudzei piederoša baznīca, patiesībā Pēterbaznīcas pirmatnējie īpašnieki bijuši tieši katoļi. Kā liecina vēsture, Svētā Pētera baznīcas ēka, kura celta 1209. gadā, vispirms ir bijusi katoļu baznīca. Līdz pat 1524. gadam tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam Rīgas luterāņu Sv. Pētera Vācu draudzes dievnams, savukārt kopš 1991. gada Pētera baznīca ir Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības pārraudzībā.

Uz to norādījuši arī Latvijas katoļu Baznīcas Bīskapu konferences locekļi, aicinot cienīt patiesību, pienācīgi atzīt un novērtēt baznīcas vēsturiskos faktus. Konkrēti to, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca sākotnēji tika izveidota un uzcelta kā Romas katoļu baznīca.

Arī Saeimas deputāti Edmunds Teirumnieks (NA) un Janīna Kursīte-Pakule (NA), kas iesnieguši priekšlikumu Pēterbaznīcu nodot katoļu un luterāņu kopīgā pārziņā, uzsvēruši, ka likumprojekta 2. lasījumā 2. pantā definētā “Rīgas Svētā Pētera baznīcas kultūrvēsturiskā vērtība” nepilnīgi atspoguļo baznīcas izcelsmi “kā Rīgas pilsoņu baznīcu”.

“Līdz ar to Likumprojektā, ja reiz tas definē “Rīgas Svētā Pētera baznīcas kultūrvēsturisko vērtību”, būtu jāpiemin baznīcas darbības posms kā Romas Katoļu baznīcas dievnamam līdz tā kļuva par evaņģēliski luterisko baznīcu. Latvijā kā demokrātiski tiesiskā valstī 21. gadsimtā Rīgas Svētā Pētera baznīcai ir jākļūst par vienojošu un iekļaujošu simbolu, nevis par šķeļošu – 16. gadsimta “šķiras varenības simbolu, kas turēja politisko un ekonomisko varu”. Rīgas Svētā Pētera baznīca ir devusi savu jumtu gan katoļiem, gan luterāņiem. Tai ir jākļūst par baznīcu, kas vieno, nevis šķeļ mūsu tautu,” priekšlikumā pauduši Saeimas deputāti.

Tāpat uzsvērts, ka šobrīd Likumprojekta 2. lasījumā iekļautais Rīgas Svētā Pētera baznīcas netiešais īpašumtiesību ieguvējs – Vācu Svētā Pētera draudze raisa neizpratni par tās vēsturisko saistību un pēctecību ar draudzi, kura Rīgas Svētā Pētera baznīcā kalpoja līdz 1939. gadam: “Kā atrodams Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra sniegtajā informācijā, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudze ir izveidota 2001. gada 30. oktobrī ar nosaukumu “Vācu draudze Rīga-2” un tikai nosaukuma maiņas rezultātā tā 2018. gada 2. novembrī kļuva par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzi. Uz doto brīdi nav zināma neviena vēsturiskā saistība vai mantotība, vai cits tiesisks pamatojums kāpēc tieši šai draudzei būt par organizāciju, kas, lai arī netieši, bet saņem bezatlīdzības kārtībā mantisku vērtību no valsts tik ievērojamā apjomā.”

Vai nododot Pēterbaznīcu luterāņiem, Saeima atklāti nepauž klaju nevēlēšanos atjaunot vēsturisko taisnīgumu?

Kaut arī būtu tikai taisnīgi, ja dievnams tiktu atgriezts tā patiesajiem īpašniekiem, skaidrs, ka katoļi šobrīd iestājas ne tik daudz par savām īpašumtiesībām kā par to, lai gan Romas katoļu Baznīca, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca, savstarpēji vienojoties, varētu veikt reliģiskās darbības šajā dievnamā.

Skaidrs, ka, ja vēsturiskie fakti tiks ignorēti arī turpmāk, tas nevairos uzticību Saeimai un pārliecību ka tā iestājas par tautas interesēm un taisnīgumu ne tikai Pēterbaznīcas, bet jebkurā citā jautājumā. Vai Saeima apzinās, ka Pēterbaznīcas liktenis izšķirs arī tās prestižu?

Foto: F64