• Tweet

Pēc 12 gadus ilgas tiesvedības pirmās instances tiesa februāra beigās pasludināja saīsināto spriedumu tā sauktajā Aivara Lemberga lietā. Rīgas apgabaltiesa Lembergam piesprieda piecus gadus cietumā, 20 000 eiro naudas sodu un mantas konfiskāciju. Lembergu apcietināja uzreiz pēc sprieduma nolasīšanas, kaut arī tiesnese Irīna Jansone šādu drošības līdzekļa piemērošanu nekā nepamatoja, tādējādi būtībā pārkāpjot likumu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 244. pantu, procesa virzītājam ir pienākums personai izvēlas tādu procesuālo piespiedu līdzekli, kas pēc iespējas mazāk aizskar personas pamattiesības un ir samērīgs. Izvēloties drošības līdzekli, procesa virzītājs ņem vērā nodarījuma raksturu un kaitīgumu, aizdomās turētā vai apsūdzētā personību, viņa ģimenes stāvokli, veselību un citus apstākļus. Tāpat Kriminālprocesa likums nosaka, ka apcietinājumu kā drošības līdzekļa piemērošanu var piemērot tikai tad, ja kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru likums paredz brīvības atņemšanas sodu, un cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt, ka persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs vai neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai sprieduma izpildīšanas.

Tātad, drošības līdzekļa veida izvēlei jābūt tieši atkarīgai no tā, cik liels ir risks, ka persona nākotnē traucēs kriminālprocesa norisi. Tā kā Lemberga kriminālprocess jau ir beidzies, viņš traucēt kriminālprocesam vairs nevar. Arī aizbēgšanu, par ko it kā tik ļoti uztraucas Jansone, var novērst ar saudzīgākiem drošības līdzekļiem, tai skaitā ar aizliegumu izbraukt no valsts, drošības naudu, mājas arestu u.tml.

Jāņem vērā arī tas, ka tiesas motivācija šādam drošības līdzeklim ir absolūti nepieciešama jēgpilnam apelācijas procesam un ir būtiska pilna tiesas sprieduma funkcija – nodrošināt lietas dalībniekiem iespēju pienācīgi iepazīties ar tiesas apsvērumiem un, ja lietas dalībnieki to vēlas, apstrīdēt to pamatotību augstākā instancē.

Visbiežāk motivējot drošības līdzekļa piemērošanu, procesa virzītāji norāda uz mērķi novērst jaunus noziedzīgus nodarījumus, par ko gan Lemberga gadījumā arī nav pamata uztraukties.

Kaut gan saskaņā ar Kriminālprocesa 245. pantu jebkāda drošības līdzekļa piemērošanai jābūt motivētai, it īpaši, ja runājam par smagāko no tiem, Lemberga gadījumā šāda motivācija neizskanēja, kas liek bažīties pat par tiesneses Jansones kompetenci. Sanāk, ka neskatoties uz Kriminālprocesa un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. panta prasībām, Lembergs joprojām nav informēts par viņam noteiktā apcietinājuma pamatu un iemesliem. Vai tas atbilst tiesiskas valsts principiem? Un kā tas vairo sabiedrības uzticību tiesu varai?

Saskaņā ar likumu, nedrīkst pieļaut drošības līdzekļu piemērošanu, nemotivējot to nepieciešamību, taču Lemberga gadījumā tieši tas ir noticis, kā rezultātā drošības līdzeklis kļuvis par sodu, nevis tiesisku instrumentu.

Skaidrs, ka Tiesnešu disciplinārkolēģijai vajadzētu šo jautājumu izskatīt, taču kamēr pie varas atrodas tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), maz ticams, ka varēsim runāt par taisnīgu tiesu, it īpaši attiecībā uz Lembergu, kurš šobrīd cietumā atrodas pilnīgi bez jebkāda tiesiska pamatojuma un nelikumīgi, ja paskatāmies no Latvijas likumu, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras prizmas. Vai šāds izskatās “bezkompromisu tiesiskums”, ko Latvijā plāno ieviest ministrs Bordāns?

Foto: F64