• Tweet

Lai arī Ventspils mērs Aivars Lembergs šajās Saeimas vēlēšanās nepiedalījās un, atšķirībā no 12. Saeimas vēlēšanām, nebija Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) premjera amata kandidāts, viņa vārds joprojām aktīvi tiek locīts medijos un politiķu retorikā, saistot to ar mistisku oligarha tēlu, kuram it kā esot mītiski liela ietekme valdībā.

Kā zināms, turpinoties valdības veidošanas sarunām, Valsts prezidents Raimonds Vējonis šonedēļ aicinājis Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderi Jāni Bordānu sastādīt valdību. Bordāns jau iepriekš novilcis tā saucamās sarkanās līnijas attiecībā pret Zaļo un zemnieku savienību, paziņojot, ka tai nav vietas koalīcijā. JKP nostāja tiek pamatota ar it kā esošo Lemberga ietekmi valsts līmeņa politisku lēmumu pieņemšanā, īpaši jānorāda, ka gan Māris Kučinskis, gan Raimonds Vējonis dancojot pēc Lemberga stabules. Interesanti gan, kā tādā gadījumā Vējonis premjera amatam nominējis tieši Bordānu?

Ar apgalvojumiem, ka “Lembergam nav vietas valdībā”, nākuši klajā arī JKP atbalstītāji sociālajos tīklos, tā, visticamāk, reaģējot uz partijas plāniem aiz koalīcijas durvīm atstāt ZZS. Visiem saprotams, ka oligarha tēlu dzīvu uzturējuši tieši Lemberga oponenti, jo, iespējams, tas ir vienīgais veids, kā aptumšot Lemberga pienesumu Latvijas politikā un slēpt pašiem savus grēkus un neizdarības.

Tomēr, šķiet, ka Lemberga kritiķi ir aizmirsuši ļoti svarīgu faktu – Lembergs nekad nav bijis valdībā un nekad nav bijis Saeimas deputāts (vien LR Augstākās Padomes deputāts, kur tieši arī balsoja par Latvijas neatkarību), līdz ar to runāt par kādu mistisku ietekmi ir nepamatoti un gana histēriski, it īpaši, ja tas skan no tādu politiķu mutes kā Jānis Bordāns, kurš nomainījis neskaitāmas partijas, un bijušajiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbiniekiem, kuri neveiksmīgi centušies piesavināties kaut kāda veida panākumus saistībā ar tā dēvēto “oligarhu lietu”.

Nenoliedzami, ka Lembergs ir spēcīgs politiķis, jo jau teju 30 gadus atrodas Ventspils pilsētas domes vadībā. Un Lembergu šajā amatā nav iebīdījuši JKP iepriekš nosauktie Lemberga “pakalpiņi”, bet gan vēlētāji – pilsētas iedzīvotāji –, kuri ik pēc četriem gadiem ar ievērojamu balsu pārsvaru pārvēl Lembergu par pilsētas mēru. Par šo faktu gan politiskie konkurenti runā nelabprāt, tā vietā viņi labprātāk aizraujas ar fantāzijām un mītiem, jo tas, šķiet, ir vienīgais veids, kā atgādināt pašiem par sevi.

Skatoties, cik daudz jaunievēlētie censoņi runā par politiķi, kurš nav saistīts valdību, tā vien liekas, ka drīz runas par tā dēvēto oligarhu Lembergu kļūs pavisam absurdas, aptuveni no sērijas “Nesaņēmi algu? Vainīgs Lembergs!” vai “Sieva dusmīga? Protams, atkal tās ir Lemberga izdarības!”. Bet, ja vairākiem populistiskiem politiķiem, kas nu tik cer ar savu smeceri gardi šņakstināt pa sili, nav ar ko citu izcelties, tad nākas vien apkārt trinkšķināt šo jau sen apnicīgo leijerkastes dziesmu par Lembergu – oligarhu.

Tikai, lai būtu pavisam godīgi, vien pie katras šāda apzīmējuma lietošanas reizes par Ventspils mēru, ir jāpievieno klāt – “Jā, bet ar tautas uzticības mandātu.”