• Tweet

Pirms vairāk nekā divdesmit pieciem gadiem sabruka Padomju Savienība un t.s. “ļaunuma impērijas” sociālistiskās republikas kļuva par neatkarīgām valstīm. Lai arī padomju laiki daudziem no mums neizdzēšami iespiedušies atmiņā, politiskā situācija valstī liecina, ka mūsdienās tās nav tikai “pagātnes paliekas”. Ja agrāk tika aicināts gāzt muižniekus un buržuāziju, tad šodien – oligarhus!

“Nost ar oligarhiem!” – tā ir šī brīža iecienītākā frāze gan politikā, gan sabiedrībā. Jēdziens “oligarhs” mūsdienu Latvijas politisko norišu vērtējumā parādījās vien pagājušās desmitgades otrajā pusē, taču jau šodien to plaši mīl izmantot gan mediji, gan politiskās apvienības. Visaktīvāk cīņā pret tiem iestājušies bijušie Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darboņi Juta Strīķe un Juriss Jurašs, kuri pirms septiņiem gadiem izmeklēja nu jau slēgto “oligarhu lietu”. Par savām kļūdām un īstajiem lietas ierosināšanas iemesliem kādreizējie izmeklētāji un tagadējie politiķi nerunā, taču plaši mīl lietot vārdus “valsts nozagšana”, “oligarhu mafija”, “antikonstitucionāls valsts stāvoklis” u.c.

Kopā ar atsevišķiem medijiem un neatkarīgo Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu, Jurašs un Strīķe rada un uztur dzīvu mītu par oligarhiem, kas ir sagrābuši varu valstī un kļuvuši par visu Latvijas nelaimju cēloni. Mums tiek solīts, ka, iznīcinot oligarhus, Latvijā beigsies visas ligas, plūdīs piena upes ķīseļa krastos.

Izmantojot padomju laikiem raksturīgās metodes – tautas mītiņus, skaļus lozungus un iedzīvinātu mītu par vienu ļaunumu, kas jāiznīdē, cilvēki tiek baroti ar solījumiem un politisko propagandu. Nezināmu iemeslu dēļ arī oligarhi jeb ietekmīgi cilvēki ir sadalīti divās nometnēs – par labo oligarhu un Latvijas drošības garantu kļuvis ASV prezidents Donalds Tramps, biznesa magnāts un miljardieris Džordžs Soross, bet slikto kārtā iecelti trīs “A”, no kuriem gan vairs viens tikai darbojas aktīvajā politikā, un pret kuru, visticamāk, arī šī kampaņa izvērsta. Ņemot vērā šo sadali “labajos” un “sliktajos” oligarhos, varbūt Latvijā vajadzētu ieviest pašiem savu oligarhu definīciju? Proti – “oligarhi ir tie, kas traucē Strīķei, Jurašam, Kaimiņam un citiem nokļūt pie varas.”

Jautāsiet, kāpēc cilvēki turpina uz tā visa uzķerties? Padomju laiki nav tik seni, lai aizmirstu tajos piedzīvoto. Nenoliedzami tie ir ļoti dziļi iespiedušies cilvēku atmiņās un viņi padodas arī dažādām manipulācijām ar to laiku metodēm. Kādreiz slavenais sauklis “Nost ar pūstošajiem kapitālistiem!” ir vienkārši pārveidots par “Nost ar oligarhiem!”.

Taču vai tiešām atbrīvošanās no slavenajiem oligarhiem dos mums drošību un pārliecību par rītdienu? Kāpēc gan Strīķe un viņas revolucionārās pārliecības piekritēji nerunā par valstiski svarīgām lietām – bezdarbu, zemajām algām un pensijām, pieaugošo aizbraucēju skaitu? Vai kaut vienu reizi ir dzirdēts kaut kas cits no viņu mutes, izņemot vārdu “oligarhi”? Tikpat kā nē. Un ziniet, kāpēc? Jo Latvija un tās iedzīvotāji, šķiet, viņiem nemaz nerūp. Tikai un vienīgi varas un ietekmes dalīšana.

Bet, ka tik bēgot no oligarhiem, nesanāk kādu rītu attapties anarhijas un bezcerības plosītā valstī, gar kuras robežām jau snaikstītos tīkotāji ieviest šeit savu – citu kārtību!