• Tweet

Lai piekāptos Baltijas valstu vēlmei izvietot tajās NATO spēku pastāvīgās bāzes, alianses vadībai jāatmet džentlmeniskā attieksme pret tās līgumu ar Krievijas Federāciju. Kaut arī par šādu uzvedības maiņu pagaidām nekas neliecina, Latvijas Valsts prezidentam Andrim Bērziņam septembra sākumā, tiekoties ar ASV prezidentu Baraku Obamu, tomēr jāturpina skubināt lielvalsts līderi piekrist šādam solim, uzskata ārlietu eksperti.

Retorikā par Baltijas valstu vēlmi palielināt savu drošību ar taustāmāku NATO spēku klātbūtni Kremlis nereti atsaucas uz 1997. gada maijā noslēgto NATO un Krievijas Federācijas nolīgumu par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību, raksta NRA.lv.

«NATO atkārto, ka šobrīd un pārredzamā nākotnē prognozējamajā drošības situācijā alianse kolektīvās aizsardzības un citas misijas izpildīs, nodrošinot nepieciešamo sadarbības spēju, integrāciju un spēju pievilkt palīgspēkus, nevis izvietojot pastāvīgus nozīmīgus kaujas spējīgus spēkus,» teikts līgumā, kuru Krievija un daļēji arī NATO līderi tulko kā akmenī cirstu solījumu jaunajās dalībvalstīs neizvietot pastāvīgas karabāzes un militāro kontingentu.

Lūdz, un tu tiksi uzklausīts

Kaut arī Latvijas ārpolitikas ekspertu vidū nav viena viedokļa, kā šis alianses solījums precīzi tulkojams un piemērojams pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, visi ir pārliecināti, ka Baltijas valstīm un Polijai jāturpina aicināt uz pastāvīgu NATO karabāžu izvietošanu to teritorijās.

«Vienmēr vajag prasīt neiespējamo, lai vispār saņemtu kaut ko nozīmīgu pretim. Neskatoties uz to, ka mūsu sabiedrotajiem ir lielas šaubas, vai izvietot NATO bāzes Baltijā, prezidentam ir jāuzstāj uz šo jautājumu,» saka bijusī ārlietu ministre un diplomāte Sandra Kalniete (Vienotība). Viņa nelolo ilūzijas par to, ka pat trīs Baltijas valstu prezidenti spēs panākt, ka B. Obama uzreiz steigs izpildīt šo vēlmi, taču jo uzstājīgāki mēs būsim, jo lielāka iespēja, ka tiksim uzklausīti. Turklāt, lai mūsu interesēm būtu vairāk atbalstītāju, mums pašiem jāatceras par aizsardzības budžeta pakāpenisku palielināšanu. «Mēs nevaram sagaidīt, ka citi apmaksās mūsu aizsardzību,» atgādina S. Kalniete.

Zobs pret zobu

Cita līguma interpretācija vēsta, ka NATO 17 gadus vecā vienošanās ar Krieviju vairs nav saistoša, jo Krievija, anektējot Krimu, pati bezkaunīgi to pārkāpusi, atraisot rokas aliansei.

«Krievija ir izmainījusi visu situāciju, nevis Baltija kaut ko neiedomājamu izdarījusi, – Krievija izdarījusi neiedomājamas lietas Eiropā. Līdz ar to ir tikai normāli un pieņemami, ka Baltija vēlas un pieprasa pastāvīgu NATO klātbūtni,» saka Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Andis Kudors. Viņš neuzstāj, ka Latvijā šādas bāzes būtu jāizveido obligāti – noderētu arī cita veida alianses spēku klātbūtne. «Tas jau būtu daudz. Krievija apzinās – ja notiktu neiedomājamais un viņi uzbruks, ja ies bojā trešo valstu karavīri, tas nozīmētu trešo pasaules karu, bet bāzes ir programmas maksimums, un es to atbalstu,» saka eksperts.

Tomēr alianses un Krievijas līgumu, nepārkāpjot tā garu, brīvi var piemērot esošajai situācijai, vienādojumā pat neiekļaujot potenciālos draudus no pēdējā laikā aizvien lielāku agresivitāti izrādošās Krievijas. Atslēgas vārdi šādas koncepcijas realizācijai ir «nozīmīgi kaujasspējīgi spēki» (substantial combat forces – angl.).

Rokas brīvas

«Šeit [NATO militārā klātbūtne] nav atrunāta skaitliskā veidā, ko nozīmē šī definīcija, un tas ir darīts apzināti, jo šis ir politiska rakstura, labas gribas un uz nākotnes sadarbību vērsts dokuments,» saka bijušais ārlietu ministrs, pieredzējis diplomāts un Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks NATO Māris Riekstiņš.

Eksperts skaidro, ka, piemēram, Krievija, netālu no Latvijas robežas jau ir izvietojusi desanta divīziju [Krievijā vidēji no 5 līdz 7 tūkstošiem karavīru], tādēļ Baltijā būtu iespējams izvietot salīdzināmus spēkus, kas nekvalificētos kā «nozīmīgi spēki».

«Krievijas pusei jau ir diezgan daudz vienību, kas ir combat forces, jo desanta divīziju diez vai var uzskatīt par aizsardzības vienību. Tomēr NATO uztur augstus morālos standartus – ja viena puse pārkāpusi, tas nenozīmē, ka mums arī tas jādara,» saka M. Riekstiņš.

Tomēr viņš uzskata, ka tiekšanās pēc pastāvīgas NATO spēku klātbūtnes karabāžu formā ir vienkāršota pieeja. Daudz vairāk laika un enerģijas esot jāvelta infrastruktūras un reaģēšanas plānu izveidei, lai paaugstinātu NATO spēku mobilitāti un operativitāti. Tieši šie jautājumi tiks risināti NATO Velsas samitā, bet NATO klātbūtne Baltijā jau tagad ir pieaugusi gan jūrā, gan gaisā, gan uz zemes, atgādina M. Riekstiņš.