• Tweet

Šodien, izdzirdot par Monako, prātā zib luksusa jahtas, Formula 1, dizaineru tērpi un neizmērojama bagātība. Šī Vidusjūras piekrastei piegulošā valstiņa, kas ir mazāka par Ņujorkas Centrālparku, kļuvusi par pasaules miljardieru magnētu. Taču vien retais zina, ka Monako glamūrs sākās ar izdzīvošanas stāstu, kurā izmisums satikās ar riskantu biznesa plānu.

Mūsdienās izklaidi iespējams atrast jebkurā vietā un laikā, piemēram, www.aladins.lv, taču 19. gadsimta 2. pusē izklaides industrijas radīšana uz tukšas, akmeņainas klints būtībā ir brīnums. Monako tolaik atradās uz bankrota sliekšņa, un tās stāsts par augšāmcelšanos ir viena no spilgtākajām Eiropas vēstures lappusēm.

Nabadzība un izmisums pie Vidusjūras

Atgriezīsimies 19. gadsimta vidū. Grimaldi ģimenei, kas pārvaldīja kņazisti, laiki bija kļuvuši ārkārtīgi drūmi. Monako palika bez divām lielākajām un auglīgākajām pilsētām – Mentonu un Rokebrūnu, kas pasludināja neatkarību un vēlāk pievienojās Francijai.

Līdz ar to Monako zaudēja vairāk nekā 80% no savas teritorijas un, kas vēl sāpīgāk, galvenos ienākumu avotus – citronu, apelsīnu un olīvu ražu. Kņazistē palika vien akmeņains rags un daži tūkstoši nabadzīgu zvejnieku un zemnieku. Princis Kārlis III saskārās ar skarbu realitāti – valsts kase bija tukša, un viņa dzimta, kas šeit valdīja jau kopš 13. gadsimta, atradās soli no iznīcības.

Kņazienes mātes ideja un pirmais klupiens

Glābiņš ieradās nevis caur militāru spēku vai diplomātiju, bet gan pateicoties Kārļa III mātei – kņazienei Karolīnai. Redzot, kā Vācijas kūrortpilsētās zeļ azartspēļu bizness, viņa ierosināja radikālu ideju, proti, atvērt luksusa spēļu namu pašā Monako sirdī. 1856. gadā tika atvērts pirmais spēļu nams, taču tas piedzīvoja fiasko.

Monako tolaik atradās neizdevīgā vietā – vienīgais veids, kā nokļūt tajā no Nicas, bija ilgs un bīstams brauciens ar karieti pa stāvām kalnu takām vai ceļojums ar laivu. Eiropas aristokrātija nevēlējās mērot šo grūto ceļu uz nabadzīgu un pamestu vietu, kurā trūka atbilstošu izmitināšanas un komforta iespēju.

Homburgas burvja ierašanās

Pagrieziena punkts pienāca 1863. gadā, kad Kārlis III noslēdza vienošanos ar Fransuā Blanku – izcilu franču uzņēmēju un spēļu biznesa ekspertu, kurš jau bija izveidojis veiksmīgu kazino. Blanks, kuram piedēvēja iesauku Homburgas burvis, ieradās ar pamatīgu kapitālu un grandiozu vīziju.

Viņš apzinājās, ka bez transporta nebūs klientu, tāpēc palīdzēja finansēt un lobēt dzelzceļa līnijas izbūvi, kas savienoja Monako ar Nicu un pārējo Eiropu. Uz klints, kas drīz vien tika nosaukta par Montekarlo (Kārļa kalnu), izauga grezns kazino, krāšņi tropu dārzi un leģendārā, aristokrātu cienīgā viesnīca Hôtel de Paris.

Naudas lietus un Monako “lāsts”

Tiklīdz dzelzceļš tika atklāts, nauda sāka plūst straumēm. Līdz 1869. gadam kazino ienākumi bija tik milzīgi, ka Kārlis III varēja pieņemt vēl vienu vēsturisku lēmumu – atcelt visus ienākuma nodokļus Monako pilsoņiem. Tas garantēja nepieredzētu labklājību un nostiprināja iedzīvotāju lojalitāti Grimaldi ģimenei.

Tomēr pēkšņajai bagātībai bija sava ēnas puse, ko mūsdienās mēdz dēvēt par Monako “lāstu”. Lai pasargātu vietējos iedzīvotājus no atkarības un nabadzības, ko varēja nest pašu radītais veiksmes rats, tika ieviests likums, kas Monako pilsoņiem aizliedza spēlēt kazino, un tas ir spēkā vēl šodien.