• Tweet

Finansējums veselībai ir hroniski nepietiekams, intervijā laikrakstam “Neatkarīga” atklāja veselības ministre Ilze Viņķele (AP).

Viņa informēja, ka papildu finansējums mediķiem – 86 miljoni eiro algām rēķināts, tā, lai būtu 20% pieaugums uz tarifā rēķināto atalgojuma daļu – vidējo no minimālajām likmēm. “Ir minimālo likmju skala, kas ietver gan ārstu, gan vidējo, gan jaunāko veselības aprūpes personālu, un no tām vidējā likme tika rēķināta ar šo 20% pieaugumu, lai veselības aprūpes darbiniekiem ar mazākām algām atalgojums pieaug būtiskāk,” skaidroja Viņķele, vienlaikus nespēdama apliecināt, ka visur būs pieaugums 20% apmērā.

“Ministrija noteikti var ietekmēt algu politiku tās kapitālsabiedrībās – lielajās universitāšu klīnikās, Traumatoloģijas centrā, Psihiatrijas centrā, un arī ne tiešā veidā. Ministrija var mudināt, veicināt un citādi stimulēt valdes uzņemties šo ļoti smago pienākumu padarīt atalgojuma sistēmu saprotamāku, caurskatāmāku un taisnīgāku. Šis necaurspīdīgais atalgojums ir vēl mantojums, ko slimnīcu valdes stiepj līdzi, un tās nekādi par to nevar vainot, bet gribas cerēt, ka varam vērst lietas uz labu. Arī māsu arodbiedrība stāsta par lielu netaisnības sajūtu – māsas ir spiestas piestrādāt citās slimnīcās, tad viņas salīdzina algu lapiņas no Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Stradiņiem un saka, ka tā nav laba sajūta, kad par līdzīgiem darbiem maksā dažādi,” atzina ministre.

Viņa norādīja, ka atalgojuma ziņā ir formula, ka optimistiskajā variantā 2021. gadā ārsta algai ir jābūt 2,5 reizes lielākai nekā tautsaimniecībā vidēji, vidējam medicīnas personālam – 60% no ārstu algas, jaunākajam – 40%.” Tur vismaz ir mērķis, uz ko tiecamies. Bet, runājot par aprūpes nodrošinājumu un kvalitāti, ko mēs uzskatām par normu, cik māsām uz kādu pacientu skaitu jābūt, mums ir visbēdīgākie rādītāji māsu un iedzīvotāju attiecībā OECD valstu vidū. Māsu asociācija piedāvā virzīties uz mērķi 10 pacienti uz māsu. Iespējams, tas nav sasniedzams ātri, varbūt nekad, bet vismaz ieviešam skaidrību, pasakām, kāda ir realitāte, optimistiskais scenārijs un cik gadu laikā to sasniedzam, ja redzam, ka to nevaram, tad kāda ir alternatīva, ko darām!” uzsvēra ministre.

Pēc viņas sacītā, privātais sektors jau sāk runāt par to, ka atalgojuma pieaugums, kas tagad ir jau otro gadu pēc kārtas, rada gluži pretēju tendenci ārstiem iet atpakaļ no privātajām klīnikām uz slimnīcām. “Un te atkal atgriežamies pie resursu plānošanas – šie nozarē strādājošie jau migrē no vienas vietas uz citu, bet tāpēc jau viņu nekļūst vairāk. Kopā ar Veselības inspekcijas vadību mēs varētu definēt skaidru pakalpojumu apjomu, cik medicīnas personāla nepieciešams,” norādīja politiķe.

Tāpat viņa informēja, ka šobrīd pastāv arī piemaksas , ir noteikta nemainīgā daļa, kas tiek apaudzēta ar dažādām piemaksām. “Gan ārsti, gan māsas saka, ka šāda sistēma ir netaisnīga un rada virkni blakņu. Ir specialitātes, kur var ar papildu manipulācijām dabūt lielāku algu. Piemēram, visā, kas saistīts ar operēšanu, var algu kā no lego klucīšiem izstrādāt lielāku, bet psihiatra galvenā metode ir saruna ar pacientu, kura ir konkrēti notāmēta. Mediķi signalizē, un ir tendences un fakti, ka slimnīcās veic tādas sarežģītības manipulācijas, kuras, iespējams, nemaz nebūtu vajadzīgas, bet tiek veiktas tādēļ, ka par tām vairāk maksā,” skaidro Viņķele.

“Ja skatāmies uz skaitļiem, kas ir publiskais finansējums no iekšzemes kopprodukta pret nozari, tad mēs esam absolūti atpalicējos Eiropas Savienībā, OECD valstu vidū. Mums finansējums veselībai ir hroniski nepietiekams. Ja skatāmies uz kultūru, izglītību vai pašvaldībām, tad esam rādītājos virs vidējā. [..]. Veselības aprūpē naudas trūka, trūkst un vēl trūks kādu brīdi, arī padarot sistēmu efektīvāku, tā vēl būs gadus desmit konsekventi jāpiešķir papildus. Tas gan neatbrīvo no pienākuma gūt pārliecību, ka katrs nepietiekamais eiro tiek izlietots labākajā veidā. Un tur vēl ir daudz darāmā, īpaši lielajās kapitālsabiedrībās,” norādīja ministre.

Foto: Valsts kanceleja