Iespējams, lielāka nekā citus gadus ir sēņu un ogu nozīme Latvijas tautsaimniecībā – meža veltes daudziem cilvēkiem ļauj izdzīvot, sagatavoties ziemai un palaist bērnus uz skolu. Turklāt mežs šogad ir izcili dāsns.

Ogu gan pašlaik ir mazāk – mellenes jau pāraugušas, savukārt brūklenes vēl gatavojas. Toties sēņu bizness šobrīd plaukst visur: tirgos, ceļmalās, iepirkumu punktos un, kas neraksturīgi citiem gadiem, pat veikalos. Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele atzīst: «Pašlaik dabā ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi izcilai sēņu ražai, jo ir daudz lijis un vienlaikus pieturējies salīdzinoši silts laiks.» Tradicionāli daudzās mājsaimniecībās sēnes vāc ziemas krājumu gatavošanai – sālīšanai, marinēšanai, skābēšanai, kaltēšanai. TNS Latvija veiktā aptauja liecina, ka to dara 20% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Taču vēl nozīmīgāka ir iespēja nopelnīt ar sēnēm. Jo pat tad, ja ir piemājas dārziņš, lai sagatavotu dārzeņu konservus ziemai, eļļa un etiķis ir jāpērk veikalā.

Iepirkumu punktos melleņu cenas svārstās virs diviem latiem kilogramā, brūklenes maksā ap 70 santīmiem, sēnes virs 60 santīmiem.

Kurzemē, Piltenes uzpirkšanas punktā, strādājošā Daiga stāsta, ka galvenie klienti ir bērni, jaunieši un tie pieaugušie, kuriem nav nekādu citu ienākumu avotu, varbūt vienīgi kāds pabalsts. Viņu vākums nonāk kastēs un tālāk aizceļo pārstrādei kaut kur uz Vāciju. Vidēji dienā katrs atnesot ap 10 kilogramiem dažādu labumu.

Protams, ienesīgāk ir pārdot meža veltes ceļmalās vai tirgos, kur cenas ir pat trīs četras reizes augstākas, taču tad arī jāuzvar konkurences cīņā par pircēju. Tas veiksmīgi izdodas Zelmas tantei no Popes, uz kuras galdiņa Ventspils tirgū rindojas mazas tuklas baraviciņas, kastītes ar gailenēm, apškundziņi un ārstnieciskos nolūkos lietojamie zemestauki. Kamēr Zelma pārdod šo porciju, vīrs, slavenais popiņš Ragu Aivars, meklējot jau nākamo. Meža ķemmēšana ir viņa darbs, vaļasprieks un iztikas avots. Ik dienas pārstaigājot entos kilometrus, viņš ticis arī pie grandiozas briežu un aļņu ragu kolekcijas. Ventspils novads ir vismežainākais Latvijā, un Ugāles masīvā var sastapt gan pilsētniekiem nesasniedzamas sēņu vietas, gan četrkājainus sēņotājus, kas met ragus. Zelmas tante spriež, ka mežā iešana un tirgū sēdēšana nav tas sliktākais darbs, ja citu ienākumu nav: «Paši taču gribam ēst, suņi un vistas arī jābaro. Kaut kā jau pašiem jākustas.»

Tirgotājiem pie blakusgaldiņa ir citi tirdzniecības mērķi. Gita Jēkabsone te vienmēr andelējas, taču viņas trīs mazdēli vāc sēnes un ogas skolasnaudai – pirms mācību gada sākuma jāapģērbjas, mācību lietas jāsapērkas. Viņiem pat sava veida darba grafiks izveidots. Vispirms jūrā samet makšķeres – lai butes ķeras, bet paši tikmēr uz mežu. Divus trīs spaiņus salasa un tad uz tirgu.

Teju rūpnieciskos apjomos ar sēņošanu un ogošanu nodarbojas Kurzemes čigāni – viņi mežus burtiski pārķemmējot organizētās grupās. Stiklu purvu apkaimē dzīvojošais Ēriks Dambergs regulāri novēro, kā pie meža no rīta piebrauc prāvs autobuss. No tā izbirstot groziem un ogu kombainiem bruņojušies čigāni. «Tas viss notiek uz rūpnieciskiem pamatiem!» spriež Ē. Dambergs. Dienas vidū viņiem ar mikroautobusiņu pieved pusdienas, un tad viņi atkal rukā tālāk. Protams, arī mētras izbradā, bet purvs jau liels. Ogu un sēņu pietiekot visiem: «Nu cik tad mēs te vietējie esam.

Avots: nra.lv