• Tweet

Krievijas prezidents Vladimirs Putins šonedēļ tiekas ar Francijas prezidentu Fransuā Olandu, Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Lielbritānijas premjeru Deividu Kameronu, un ļoti ticams, ka arī ASV prezidentu Baraku Obamu. Abi atradīsies vienā laikā un telpā Normandijā – sabiedroto desantēšanās gadadienas atceres pasākumā.

Tie gan nebūs oficiāli divpusēji samiti. Taču šī diplomātiskā nianse lietas būtību nemaina. Lielvaru līderu dienaskārtība liecina, ka arī pēc Krimas anektēšanas Krievijas politiskā izolācija nav notikusi un neviens tādu negrasās īstenot. Bet runas, ka ar Putinu neviens nevēlas pat fotografēties, ir tikai sabiedrisko attiecību producētas blēņas. Diplomātiskais korpuss turpina ražīgi sadarboties, un pašlaik jau tiekot gatavota nākamās Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova un ASV valsts sekretāra Džona Kerija sarunas. Globālās komunikācijas eksperts, profesors Ojārs Skudra skaidro: “Eiropas Savienības sankciju otrais līmenis darbojas, un arī no ASV puses. Tai pat laikā ir zināms, ka tas neskar Putinu personīgi. Ne vienu brīdi nedz ASV, nedz Eiropas Savienība nav teikušas, ka neturpinās sarunas ar Putinu vai Krievijas Ārlietu ministriju”.

Formāli valstu vienošanās par kopīgu pieeju attiecībā pret Krieviju Ukrainas konflikta kontekstā joprojām ir spēkā. To NRA.lv atgādina Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Viens no šīs pieejas elementiem ir atturēšanās no divpusēju ES un tās dalībvalstu samitu ar Krieviju rīkošanas.” Tai pat laikā nav apstrīdams fakts, ka visi līderi tur atradīsies un runās ar Putinu. Arī ASV prezidents. Profesors Skudra prognozē: “Iespējams tas notiks bez protokola, iespējams, tie būs tikai pāris teikumi, taču šiem teikumiem noteikti būs kādas konkrētas sekas.” Kā piemēru šādas it kā nejaušas sastapšanās milzīgajai nozīmei varot minēt Obamas un Kubas līdera Raula Kastro rokasspiedienu Nelsona Mandelas bērēs. Tas bija otrais draudzīgais žests savstarpēji naidīgo valstu starpā kopš Kubas revolūcijas.

Lielvalstu intereses attiecībās ar Krieviju ir atšķirīgas. Francija tai tirgo helikopteru bāzes kuģus, Vācija cīnās par ekonomisko saišu saglabāšanu un citā flangā – ar Lielbritānijas greizsirdību par zaudēto ietekmi. Amerikāņus interesē militāro spēku samērs reģionā un transatlantiskā līguma nākotne kontekstā ar Krievijas dibināto Eirāzijas savienību. Un, protams, visi kopā cenšas kaut kā panākt Ukrainas nomierināšanos.

“Svarīgi, lai Krievija spertu noteiktus soļus, kas ļautu normalizēt situāciju Ukrainā – uzsāktu pilnvērtīgu dialogu ar jaunievēlēto Ukrainas prezidentu, pilnībā atvilktu savus bruņotos spēkus no robežas ar Ukrainu, slēgtu Krievijas robežu bruņotu kaujinieku un ieroču plūsmai uz Ukrainu,” skaidro ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Šai nolūkā pieminēt 1944. gada notikumus Normandijā uzaicināts arī jaunais Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņa uzdevums pasākumā attiecīgi ir satikt Vladimiru Putinu, kaut gan Kremlis jau paziņojis, ka šāda tikšanās nav plānota. Runāt viņiem ir par ko – piemēram, Gazprom atlikto ultimātu, un Ukrainas daļēji jau atmaksāto gāzes parādu.

Tikmēr uz Krimas atgriešanos Ukrainas teritorijā, šķiet, neviens vairs necer. Profesors Ojārs Skudra šai sakarā atgādina vēsturisko Jaltas vienošanos: “Čērčils un Rūzvelts akceptēja Eiropas pēckara sadalījumu, kaut arī no starptautisko tiesību viedokļa neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Krimas gadījumā notiks tas pats.”

Uz citu vēsturiski reiz jau pārbaudītu sakarību norāda starptautisko attiecību eksperts, profesors Kārlis Daukšts:

“Nebūtu Krievijas, NATO būtu zaudējusi spēju koncentrēties un izvietoties Austrumeiropā. Amerika ir atgriezusies. Tagad viss notiek atbilstoši vecajam stratēģiskās drošības principam: “Krievija ārpusē, Vācija iekšā un ASV tuvumā.”