• Tweet

Vēsturisko zemju likumprojekts ļaus apzināties latvisko identitāti, Piebalgas apmeklējuma laikā sacīja Valsts prezidents Egils Levits.

Atklājot diskusiju un uzsverot, kas veido piebaldzēnu pievilcību, Valsts prezidents sacīja: “Man ir tiešām liels gods un prieks šodien uzklausīt jūsu domas un diskutēt par jautājumiem, kas ir svarīgi gan šeit, Piebalgā, gan visai Latvijai. Man šķiet, ka Piebalga ir ļoti īpaša un blīva Latvijas kultūrvēsturiskā daļa, kas teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā nav pārmērīgi liela, taču ir ļoti daudz devusi latviešu tautai, nācijai un visai Latvijas valstij. Tāpēc ir jādomā, kā šo devumu turpināt nākotnē. Mēs zinām, ka 18. gadsimtā Piebalga bija tieši tā Latvijas vieta, kur latvieši sāka sevi apzināties vairāk nekā tikai ģimenes un ciema vai pagasta līmenī. Šeit latvieši sāka sevi apzināties kā sabiedrību. Proti, līdz ar hernhūtiešu darbību cilvēki sāka apzināties, ka ir jādara kaut kas vairāk nekā tikai savai ģimenei, mājai un sētai, lai visi – līdz ar to arī paši – dzīvotu labāk. Piemēram, šeit pastāvēja antialkohola kustība, hernhūtieši pirmo reizi sanāca kopā publiskos pasākumos, ko neviens neuzspieda no augšas. Un tie principā ir demokrātijas pirmsākumi, jo demokrātija nozīmē cilvēku, pilsoņu pašorganizēšanos. Tā arī vienlaikus bija latviešu pašorganizēšanās, jo latvieši tolaik nebija dominējošā tauta Latvijas teritorijā. Līdz ar to tas bija arī latviešu nācijas emancipācijas pirmsākums. Tolaik gan latviešu tauta šo vārdu nelietoja, bet de facto jau pastāvēja iedīgļi, kas vēlāk, jaunlatviešu laikā, tika noformulēta kā latviešu tautas prasība pēc emancipācijas. Līdz ar to es varu teikt, ka latviešu tauta savā apzinātajā dimensijā ir sākusies tieši šeit, Piebalgā, jo piebaldzēni bija pirmie, kuri pašorganizējās. Un tas ir jūsu atšķirīgais moments, kas turpinās arī šodien. Proti, ja mēs paskatāmies, kā Piebalga attīstās mūsdienās, mēs redzam, ka šeit ir daudz dažādas iniciatīvas un interesanti projekti, arī ražošana, kas attiecīgi veicina to, ka Piebalga ir ļoti pievilcīga dzīvesvieta. Būtībā mēs redzam, ka Piebalga veido vienu īpašu kultūrtelpu Latvija kontekstā, kas pieprasa mērķtiecīgu rīcību, lai to uzturētu un attīstītu.”

Diskusijā kopā ar Valsts prezidentu piedalījās Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš, Somijas Tirdzniecības kameras Latvijā valdes priekšsēdētājs Arnis Pooku, dizaina biroja H2E līdzīpašniece Ingūna Elere, Piebalgas porcelāna fabrikas izveidotājs un īpašnieks Jānis Ronis, Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja vadītāja Vēsma Johansone un Jaunpiebalgas novada uzņēmuma “Wenden furniture” īpašnieks Normunds Brēmers. Visi bija vienisprātis, ka Piebalgas kods ir paši piebaldzēni, kuri šeit dzīvo, kopj tradīcijas, čakli strādā, rada daudz ko jaunu un nodrošina Piebalgas potenciālu nākotnē.

Pamatojot darbu pie kultūrvēsturisko zemju likumprojekta, kā ietvaros arī notiek šīs diskusijas ar Latvijas vēsturisko zemju iedzīvotājiem, Valsts prezidents skaidroja: “Šo likumprojektu par latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm, ko šobrīd gatavoju un septembrī iesniegšu Saeimā, es redzu kā papildinājumu Administratīvi teritoriālajai reformai (ATR). Reforma pēc būtības ir vajadzīga, jo lielākas, spēcīgākas pašvaldības var labāk veikt uzdevumus, kas tām ir deleģēti. Bet tomēr šajā reformā pietrūkst kultūras un vides dimensijas, tas šobrīd ir vairāk tehnokrātisks projekts. Tāpēc es domāju, ka ir svarīgi to papildināt ar kultūrvēsturisko dimensiju. Proti, abi likumi kopā aptvertu visu to, kas cilvēkam ir svarīgi pēc būtības, nevis tikai utilitāri – gan ekonomisko, gan satiksmes, gan kultūras dimensiju. Tāpēc es šo likumprojektu virzu tādā gultnē, lai mēs vairāk apzinātos savu identitāti un savas kultūras saknes, un apzinātos ne tikai pagātnes kontekstā, bet arī veidotu skaidru redzējumu nākotnē. Tāpat tā mērķis ir padarīt latviskumu dziļāku un daudzveidīgāku, lai tas ir pievilcīgāks un dod lielāku spēku. Padomju laikos latviskums bija plakans, formālistisks. Domāju šodien, 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, mums ir nopietnāk jāpievēršas latviskumam, kultūrvēsturiskajam mantojumam un identitātes jautājumiem. Mēs redzam, ka globalizācijas laikmetā identitāte kļūst arvien svarīgāka cilvēku dzīves kvalitātes izpratnē. Cilvēks nevar dzīvot visā pasaulē vienlaikus, viņam ir jādzīvo kaut kur, kur viņš patiešām pieder. Šī vide ir ne tikai jāapzinās, bet arī jāveido. Svarīgi pieminēt, ka šis likums paredzēs arī iesaisti valsts finanšu programmās, jo, protams, ir nepieciešami zināmi līdzekļi, lai varētu šo kultūrvēsturisko mantojumu kopt un attīstīt. Esmu lūdzis Saeimai, lai tā papildina ATR ne tikai ar šo kultūrvēsturisko dimensiju, bet arī ar demokrātisko dimensiju. Proti, vietējiem novadiem ir jābūt savai demokrātiski vēlētai pārstāvniecībai, lai paši varētu risināt vietējos jautājumus, arī piesaistot daļu no attiecīgajiem finanšu līdzekļiem. Ir svarīgi, ka vietējā apkaime tiek veidota atbilstoši to cilvēku vēlmēm, kuri šeit dzīvo. Novērtēju, ka Saeima ir akceptējusi šo manu priekšlikumu.”

Dizaina biroja H2E līdzīpašniece Ingūna Elere piebilda, ka “Valsts prezidenta likumprojekta iniciatīva ir liels solis kultūrvēsturiskajiem novadiem, jo ir jānovērtē to daudzveidība, kas ir Latvijas ilgtspējas pamatā”, bet Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja vadītāja Vēsma Johansone uzsvēra, ka “likumprojekts palīdzēs nepazaudēt piebaldzēnu identitāti”. Kāda kundze no diskusijas klausītāju vidus pateicās Valsts prezidentam par likuma iniciatīvu, sakot, ka “tā mobilizē cilvēkus kultūrvēsturiskajos novados, taču gribētos, lai likumprojektā būtu iekļauts punkts, ka bērniem skolā ir jāmāca sava novada vēsture”. Bet kāds kungs atzina Valsts prezidenta iniciatīvu par ļoti vērtīgu ne tikai no identitātes aspekta, bet arī no demokrātijas.

Sarunā par to, kas ir nepieciešams, lai Piebalgas identitāte attīstītos un pastāvētu arī turpmāk, Piebalgas porcelāna fabrikas izveidotājs un īpašnieks Jānis Ronis pauda, ka “ir jāveido stratēģiska attīstības vīzija 5, 10 gadiem”, bet Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzsvēra, ka “kultūrvidei ir jābūt dzīvai, atvērtai, mainīgai, un tā nevar būt noslēgta”. Savukārt Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš atzina: “Šī kā jebkura cita diskusija ir ļoti svarīga un nepieciešama, un es priecājos, ka šodien runājam tieši par Piebalgu kā Latvijas kultūrtelpu, par Piebalgas sabiedrību un par Piebalgas nozīmi Latvijā. Ja mēs, piebaldzēni, spēsim abstrahēties no “mēs” un “viņi”, bet radīsim kopīgi idejas, tad, es domāju, Piebalga būs un attīstīsies arī turpmāk.”

Noslēdzot diskusiju, Valsts prezidents sacīja: “Paldies visiem par šo diskusiju! Paldies par interesantajām domām, kas man ir ļoti svarīgas, lai likumprojektā savilktu kopā visu to, kas iedzīvotājiem ir nozīmīgi! Es domāju, ka viena no šīs dienas būtiskākajām atziņām ir tā, lai cilvēki šeit dzīvotu labi un kvalitatīvi, vide ir jāveido un jāattīsta arī pašiem. Šodien mēs dzīvojam nevis industriālajā, bet postindustriālajā laikmetā, kad centrāls ir jautājums par vērtību. Piemēram, mūsdienās ir nepieciešams nevis krekls, kas silda, bet gan krekls, kas labi izskatās un kam ir subjektīva vērtība. Proti, liela vērība ekonomikā šodien tiek piešķirta kulturālajam elementam. Domāju, ka Piebalga ir uztvērusi šo pasaules globālo tendenci, jo arī amatniecības tradīcija Piebalgā, kas ir pārdzīvojusi vairākus gadsimtus, ir nonākusi līdz postindustriālajam laikmetam. Tāpat vēlos vēlreiz uzsvērt, ka Piebalgas mantojums izceļas ar divu elementu apvienojumu – kultūras un pašorganizēšanās. Ja mēs skatāmies uz Latvijas karti kopumā no vēsturiskās dimensijas, Piebalga ir latviskuma pirmavots, jo šeit kultūra apvienojas ar pašiniciatīvu, pašorganizēšanos, pašpārvaldi un demokrātiju. Tas arī apliecina, ka ir ļoti svarīgi, lai ATR gaitā nepazūd šīs pašnoteikšanās vienības.”

Foto: F64