• Tweet

Kritika ir bieži sastopama parādība ne tikai ikdienā, darbā un attiecībās ar cilvēkiem, bet arīdzan politikā, kur katrā izteiktajā vērtējumā liels uzsvars tiek likts uz politisko konkurentu trūkumiem. Tomēr, līdzīgi kā dzīvē, ne vienmēr šī kritika ir pamatota un nereti negatīvā attieksme pret konkrēto politiķi balstās uz kritizētāja personisko attieksmi un problēmām pašam savā dzīvē un karjerā. Spilgts piemērs tam ir kritika par Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kuru politiskie sāncenši piemin gluži vai ik reizi, kad runa ir par kādām Latvijas nebūšanām.

Izcilais krievu fabulists Ivans Krilovs šo situāciju perfekti iezīmējis savā fabulā “Zilonis un Piksis” (“Слон и Моська”), kuras saturu vēl nesen analizējis pazīstamais biznesa efektivitātes treneris Aleksandrs Gerasimenko. Eksperta teiktajā neapšaubāmi var vilkt zināmas paralēles arī ar kritiķu sacīto par Lembergu.

Proti, situācijā, kad šunelis Piksis rej (kritizē) uz ziloni, viņš to dara no sava skatu leņķa, jo no apakšas un aizmugures tam uz milzīgo ziloni paveras pavisam cits skats, nekā tas, ko, piemēram, zilonis jeb kritikas objekts katru dienu redz spogulī un to, ko katru dienu redz viņa ģimene un draugi. Un, kas būtiski, – ja reiz šis mazais šunelis tērē savu laiku un tā vien aizgūtnēm rej uz lielo ziloni, cenzdamies pievērst visu uzmanību, tad, gan jau zilonis jeb kritikas objekts kaut ko šajā dzīvē dara pareizi.

Otrs, kas raksturo šuneļa Pikša riešanu jeb kritiku ir tas, ka tā vienmēr ir personīga. Ja šajā situācijā zilonis atbildes uz mazā šuneļa kritiku, viņš vairs nebūs zilonis, bet liels Piksis – tāds, kādu viņu vēlas redzēt konkurenti. Ja zilonis aizies, Piksis atradīs citu, uz kuru riet jeb kritizēt, jo, kā jau iepriekš minēts, kritika tam vienmēr ir personīga un neattiecas uz to, kuru kritizē, bet uz pašu rējēju. Tā tie risina paši savas problēmas.

Tātad, kad, piemēram, tādi censoņi kā Jānis Bordāns, Juta Strīķe, Artuss Kaimiņš vai vēl citi kritizē Lembergu, patiesībā viņi cenšas vismaz kaut kā atgādināt par sevi un risināt savas iekšējās problēmas, pirmkārt, jau to, ka viņiem salīdzinoši ir maza autoritāte savējo vidū – bet, kritizējot veiksmīgāku un spēcīgāku politiķi, viņi risina šo savas autoritātes problēmu un pirmo reizi dzīvē ir sadzirdami, jo līdz šim viņu rejas saplūda ar vēl simtiem citu suņu rejām. Piksis, kurš nekad dzīvē līdz šim nav uzklausīts, nu ir uzmanības centrā, jo nekritizē kādu sev līdzīgu, bet tieši lielo un spēcīgo ziloni, tādējādi risinot pats savus eksistenciālos jautājumus.

Tāpat Piksim, visticamāk, iepriekš dzīvē ir grūti klājies un viņu ir saliekusi atbildības smagā nasta. Vēlme būt spēcīgākam un labākam šuneli Piksi ir pavadījusi visu dzīvi, bet, neizdodoties sasniegt to visu, viņš tagad savas problēmas pārliek uz lielo ziloni. Tad, kad tādi bordāni, kaimiņi, strīķes kritizē Lembergu, viņus patiesībā nospiež pašu vēlētāju, partijas biedru un politisko konkurentu kritika. Jo vai viņiem ir kas sasniegts? Vai ir paveiktie darbi, kurus sabiedrībai uzrādīt? Vai viņiem ir ko likt pretim Kurzemes pilsētas uzplaukumam un izaugsmei un vēlētāju trīsdesmit gadu ilgajai uzticībai? Nē, viņiem ir tikai šī riešana jeb kritika, jo gluži tāpat, kā mazais šunelis Piksis nevar uzvarēt ziloni, arī Lemberga politiskie oponentiem nav pa spēkam mēroties ar Ventspils mēru.

Tāpēc nākamreiz, kad dzirdēsiet Kaimiņu saucam Lembergu par Latvijas lielāko nelaimi vai Bordānu sakām, ka viņa valdību izgāza Lembergs, tad atcerēsimies par Krilova fabulu “Zilonis un Piksis” – un mēs labi zināsim, kurš šajā stāstā ir zilonis, bet kurš – šunelis Piksis.

=====

Ivans Krilovs

 

ZILONIS UN PIKSIS (Слон и Моська)

 

Pa ielām veda Ziloni
Un ļaudīm rādīja; par šādu milzeni
Nu visiem brīnumi pār mēru:
Tur dienaszagļu lasās bariem vien.
Kur bijis, nebijis, tiem Piksis pretim skrien
Un, ieraudzījis zvēru,
Viņš lauzdamies tam virsū lien,
Rej savu rejamo, sāk smilkstēt, rauties
Un, liekas, grib ar viņu kauties,
“Beidz, Piksīt, plēsties, beidz!”
Tam Poģis teic: “Vai tev ar Ziloni iet cīņā? Klausi;
Tu vari aizsmacis še riet,
Bet viņš, lūk, savu ceļu iet Un nepaceļ par to ne ausi.”
— “Ē!” Piksis atsaucās,
“Tas manim dūšu dod un prieku,
Ka gluži tā bez plūkšanās
Es spēka vīru kārtā tieku;
Nu suņiem būs tik brīnumi:
“Ai, Piksīt! tavu stiprinieku,
Ka rej uz Ziloni!”