• Tweet

Krievijas īstenotā Krimas anektēšana satraukumu par Maskavas plāniem ir izraisījusi daudzās valstīs. Valstis, kas ir bijušas Krievijas ietekmes sfērā, šajos notikumos saskata iespējamus arī savas nākotnes scenārijus, savukārt lielvarām Krievijas loma Ukrainas krīzē nozīmē savas līdzšinējās ārpolitikas efektivitātes pārbaudi.

Iedzīti stūrī

Līdzīgi kā ASV, arī Eiropas Savienība (ES) ir noteikusi sankcijas pret Krievijas amatpersonām, taču šīs sankcijas ir izpelnījušās plašu kritiku par to, cik ierobežotas tās ir. Redzams, ka tām būs visai maza ietekme uz Krievijas ārpolitiku. Nav līdzējuši arī rietumvalstu diplomātiskie centieni. B. Obamam ir bijušas četras garas telefonsarunas ar V. Putinu, kuru laikā nekāda vienošanās nav panākta; arī Eiropas līderu sarunas ar Krievijas augstākajām amatpersonām nav bijušas auglīgas. Industriāli attīstītāko valstu septītnieks (G7) ir atcēlis savu dalību nākamvasar plānotajā sanāksmē – šis ir viens no mēģinājumiem Krieviju starptautiski izolēt. Taču arī tas īstermiņā nespēj dot redzamus rezultātus, raksta NRA.lv.

«Mēs esam iedzīti stūrī,» intervijā AP sacīja Džordžtaunas universitātes profesore Rosa Brūksa, kura B. Obamas pirmā prezidentūras termiņa laikā strādāja Pentagonā. «Putins precīzi bija izvērtējis, ka mums nav īpaši daudz rīcības iespēju.» Teju vai ikviens Krievijas sodīšanas mēģinājums pēdējo mēnešu laikā ir izrādījies nesekmīgs. Drīz pēc tam, kad ASV un ES paziņoja par dažu Krievijas pārstāvju banku kontu iesaldēšanu un citām sankcijām, V. Putins oficiāli atzina Krimas neatkarību no Ukrainas. Daudz nekavējoties, viņš pēc tam parakstīja dokumentu par Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijā. Pats V. Putins savu pieeju raksturo šādi: «Ja jūs saspiedīsiet atsperi pārlieku stipri, tā vienā brīdī atlēks atpakaļ. Jums tas ir jāatceras.» Bez visa tā viņš arī atkārtoja, ka Ukrainas valdību ir pārņēmuši «nacionālisti, neonacisti, rusofobi un antisemīti», paziņoja, ka mūsdienu masu sacelšanās, tajā skaitā Arābu pavasaris, ir Rietumu inscenējumi, kā arī Krimas pievienošanu Krievijai salīdzināja ar Vācijas atkalapvienošanu.

Krievijas redzējums

ASV valdības amatpersonas atzīst, ka pašlaik vairs nav, ko cerēt, ka V. Putins no Krimas atteiksies. Tāpēc tagad galvenās rūpes ir par spriedzes mazināšanu Krimā, nepieļaujot militāra konflikta izcelšanos, kā arī novēršot Krimas scenārija atkārtošanos citviet Ukrainas reģionos, kur ir liela Krievijas atbalstītāju proporcija.

Krievija neslēpj, ka Krima ir tikai sākums. Maskava vēlas ne tikai saglabāt savu ietekmi Ukrainā, bet arī mainīt Ukrainas valstiskumu tā, lai tai būtu vēl grūtāk no šīs ietekmes atšķelties. Šonedēļ Krievijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā Ukrainas valdība tika aicināta «nekavējoties izstrādāt jaunu federālu konstitūciju». Tas nozīmētu lielākas autonomijas piešķiršanu Ukrainas austrumu daļai un, iespējams, arī dienvidu reģioniem, kā arī centrālās varas vājināšanu.

Šādam modelim Eiropā piemērs ir Bosnija un Hercegovina, kuru veido divas autonomas daļas: Serbu republika un Bosnijas un Hercegovinas federācija. Kā norāda Kanādas izdevums Globe and Mail, nav grūti iztēloties, ka autonoms valstisks veidojums varētu formēties ap lielākajām Ukrainas austrumu daļas pilsētām – Harkovu, Doņecku un Lugansku. Tādas autonomas Ukrainas daļas galvenā sadarbības partnere, protams, būtu Krievija, un šādā veidā tiktu nodrošināts, ka Ukraina tā arī nespēj pievienoties nedz ES, nedz NATO.

Ideja par federāciju laiku pa laikam izskan arī pašā Ukrainā tajos reģionos, kuri uzskata, ka Kijevā to intereses netiek pietiekami pārstāvētas. Pašlaik pie varas esošie politiķi gan federalizācijas priekšlikumu neizskata. Valdības pārstāvji norāda, ka tas, visticamāk, tikai veicinās separātisma tendences. Ukrainas Ārlietu ministrija ir noraidījusi Krievijas aicinājumu veidot jaunu konstitūciju.

Maskava sola turpināt

Krievijas rīcība Ukrainā ir izraisījusi nemieru Austrumeiropas valstīs – it īpaši tajās, kur mīt daudz krievvalodīgo. Maskava jau tradicionāli izmanto tautiešu atbalsta retoriku, lai mēģinātu ietekmēt politiskos procesus bijušajās ietekmes zonās, un arī pašlaik turpina darboties šajā virzienā. Šonedēļ kārtējos pārmetumus saņēmusi Igaunija. Maskavas pārstāvis ANO Cilvēktiesību padomē Vitālijs Čurkins šonedēļ uzsvēra, ka Krievija atbalsta lingvistisko minoritāšu tiesības. «Valodu nedrīkst izmantot, lai atdalītu vai izolētu sabiedrības grupas,» Krievijas pārstāvja sacītais citēts ANO izplatītajā sanāksmes kopsavilkumā. «Krievija ir nobažījusies par soļiem, ko šajā jautājumā ir spērusi Igaunija un Ukraina.» Citiem vārdiem – Krievija atkal atgādina, ka personām, kas bijušajās padomju republikās nonāca pēc to okupācijas, un viņu pēctečiem ir jānodrošina iespēja nelietot vietējās valodas.

Šīsnedēļas uzrunā viena no galvenajām V. Putina tēzēm bija, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievijas tauta kļuva par «vienu no pasaulē lielākajām, ja ne pašu lielāko etnisko grupu, kuru ir sadalījušas valstu robežas». Pēc viņa loģikas, tas deva pamatu iejaukties notikumos Krimā – un acīmredzot arī citās teritorijās, kur ir liels krievvalodīgo īpatsvars, norāda Washington Post.

ASV viceprezidents Džo Baidens gan ir centies mierināt ASV sabiedrotās valstis, kas robežojas ar Krieviju. Šonedēļ viesojoties Lietuvā, viņš uzsvēra, ka ASV reaģēs, ja pret NATO partnervalstīm tiks vērsta agresija. «Mēs esam kopā ar jums,» viņš sacīja.

Vēsturiskā pašpārliecinātība

Iekšpolitiski V. Putina pozīcijas stiprina tas, ka viņa politikai Krimā nopietnu pretinieku nav pat opozīcijā. Piemēram, viens no redzamākajiem opozīcijas personāžiem Aleksejs Navaļnijs bloga ierakstā savus uzskatus noformulējis šādi: «Sauciet mani par krievu šovinistu, bet es uzskatu, ka Krievijas lielākās priekšrocības ir nevis nafta, gāze vai kodolieroči, bet gan draudzīgās vai pat brālīgās attiecības ar ukraiņiem un baltkrieviem.» A. Navaļnijs norāda, ka Ukraina Krievijai nozīmē krietni vairāk nekā citas kaimiņvalstis – galu galā pirmās slāvu valsts galvaspilsēta bija tieši Kijeva. Lai arī sankciju gadījumā zaudējumus ciest varētu Krievijas uzņēmēji, arī no viņiem lielākoties ir dzirdami tikai atbalsta vārdi prezidentam.

Šāda sabiedrības lielākās daļas nostāja atbilst Krievijas uzturētajam savas vēstures stāstam, kas netika pārskatīts un kritiski izvērtēts arī pēc Padomju Savienības sabrukuma. «Rietumi ir pieraduši domāt, ka padomju režīms beidzās 1991. gadā. Taču simboliski tas turpina dzīvot,» laikrakstam Financial Times saka Krievijas vēsturnieks Andrejs Zubovs.

Līdzīgu viedokli izteicis arī vācu vēsturnieks Aleksandrs Rārs. Viņš norāda, ka rietumvalstu «pozitīvā vēsture» sākas līdz ar demokrātiskas iekārtas izveidošanu, turpretim Krievija par saviem nozīmīgākajiem sasniegumiem uzskata tos, kuru pozitīvā nozīme citās valstīs nebūt nav pašsaprotama. «Mēs nelepojamies ar tādiem savas vēstures periodiem kā koloniālisms, verdzība, nacionālsociālisms. Turpretim Krievijas vēsture ir stāsts par ienaidnieku atvairīšanu, sava kristietības atzara saglabāšanu un tēvzemes aizstāvēšanu, izmantojot jēdzienus, kuri Eiropā izklausās vecmodīgi.