• Tweet

Nākamā gada pirmajā janvārī stājas spēkā grozījumi likumos, kuri regulē publiskos, sabiedriskos un militāros iepirkumus. Kā intervijā “Neatkarīgajā” sacīja Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, grozījumi nodrošinās, ka negodīgie pretendenti no iepirkumiem tiks naskāk izķerti.

Pēc viņa teiktā, iepirkumu kvalitāte Latvijas publiskajā sektorā ir uzlabojusies: “Mēs redzam, ka gadu gaitā mainās arī sūdzību skaits. Tas droši vien ir arī dažādu ārēju faktoru ietekmē. Šogad īpatsvara ziņā, vadoties no kopējā iepirkumu skaita, sūdzību skaits varētu būt viszemākais – ap 6% apstrīdētu iepirkumu no tiem, ko varētu apstrīdēt. Iepriekš šis īpatsvars bija lēšams ap desmit vai padsmit procentiem. Noteikti ir jāņem vērā, ka dzīve jau arī nestāv uz vietas un iepirkumu sarežģītība ar katru gadu palielinās. Līdz ar to ir dažāda rakstura horizontālās politikas, tas, ko mēs saucam par iepirkumu stratēģisko izmantošanu. Daļa iepirkumu ir sociāli atbildīgie iepirkumi, inovatīvie un vēl virkne citu lietu, kuras arī ir saistītas ar iepirkumiem un kur jāmēģina panākt ne tikai izdevīgāko piedāvājumu, bet arī ir jāīsteno daudzi citi nozaru mērķi. Līdz ar to sarežģītība pieaug, taču kopumā mēs Latvijā spējam sagatavot aizvien kvalitatīvākus iepirkumus.”

Vaicāts, kā Latvija izskatās uz attīstīto rietumvalstu fona, Lapiņš pauda: “Kopējais vērtējums ir tāds, ka no skarto problēmu viedokļa mēs esam samērā līdzīgi. Ir jāņem vērā, ka katrā valstī ir atšķirīgi līgumcenu sliekšņi. Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tie ir salīdzinoši zemi. Latvijā ir ļoti zemi sliekšņi, pie kuriem ir iespējama iepirkuma rezultātu apstrīdēšana pirms līguma noslēgšanas. Ir atsevišķa direktīva, kas regulē apstrīdēšanas procedūru pieejamību saistībā ar ES noteiktajām robežvērtībām, piemēram, būvniecībā tie ir pieci miljoni eiro un vairāk. Vadoties no tā Latvijas mērogiem, projektu apstrīdēšana ir pieejama daudz biežāk nekā citur. Kopumā mums ir tās pašas problēmas, kas daudzās citās valstīs.”

“Ja mēs mēģinātu salīdzināt sevi ar Igauniju, tad nonāktu pie secinājuma, ka Igaunijā ar iepirkumu starpniecību atvēlētais finansējums ir lielāks. Rietumeiropā – tādās valstīs kā Vācijā, Francijā, Austrijā – iepirkumi lēšami desmitos miljonu un pat vairāk. Attiecībā uz apstrīdēto iepirkumu īpatsvaru liela nozīme ir valsts, tās ekonomikas lielumam un brieduma pakāpei. Ļoti daudz ko iepirkumu gatavošanā ietekmē arī ES fondu izmantošana. Tur, kur ir šo fondu nauda, pasūtītāji iepirkumu gatavošanā ir piesardzīgāki. Mēs ar citu valstu kolēģiem pārrunājām, ka esam ar samērā līdzīgām problēmām,” pauda Lapiņš.

Viņš sacīja: “Mēs Latvijā bieži vien uz iepirkuma procedūru gribam raudzīties kā uz juridisku procesu, taču tai vēl ir gan ekonomiskā, gan tehniskā daļa. Ir vairāki faktori, kas ir jāņem vērā. Protams, mēs varam padarīt kādus elementus vienkāršākus. No otras puses, te ir jāņem vērā arī kopējais fons. Droši vien piekritīsiet, ka noteikt zemāko cenu vienmēr ir vieglāk nekā pēc vairākiem kritērijiem izvērtēt saimniecisko izdevīgumu. Šeit parādās tie svaru kausi starp vienkāršāk vai labāk. Bieži vien ir vēlme virzīt ļoti sarežģītas kvalifikācijas prasības, un reizēm ir tie kuriozie gadījumi, kad neviens tās nevar izpildīt. Prasību vienādošana varētu būt viens no potenciālajiem virzieniem, kurā doties, lai panāktu procesu vienkāršošanu. Pirms kāda laika Būvuzņēmēju partnerība virzīja ideju par būvkomersantu klasifikāciju, lai lielā mērā varētu atsijāt tos uzņēmējus, kas varētu kvalificēties noteikta tipa būvju pasūtījumiem. Šeit, iespējams, tvērums bija par plašu un attiecīgi nozare pati nevarēja vienoties par konkrētām prasībām konkrētām būvēm. Tas ir ļoti sarežģīts darbs, lai šo vienošanos panāktu. Ja runājam par situāciju kopumā, risinājums attiecībā uz kvalitatīvu iepirkumu veidošanu noteikti būtu apmācības. Neefektivitāte nereti rodas no tā, ka speciālisti, kas ar to strādā, nav pietiekami pieredzējuši vai zinoši. Turklāt ir jāņem vērā arī juridiskās nianses, kuru nepaliek mazāk, to kļūst tikai vairāk. Tas iepirkumu veicējiem noteikti ir ļoti liels izaicinājums.”

“Ja likumdošanas instrumentus izmanto efektīvi un pareizi, tad zinošs speciālists būs pietiekami efektīvs. Taču diemžēl ir arī pretēji gadījumi. Dzīve ir gājusi uz priekšu un no procesu viedokļa kļūst sarežģītāka. Piemēram, saimnieciskā izdevīguma izvērtēšana. Šeit ir jāspēj gan definēt faktorus, ko vērtēt, gan jāspēj šos faktorus novērtēt. Šajā jomā mums ir pietiekami tāls ceļš ejams, tajā skaitā arī no mūsu puses nodrošinot metodoloģisko atbalstu, mēģinot maksimāli izmantot to, kas pasaulē jau ir izgudrots, un nemēģināt izdomāt divriteni vēlreiz,” sacīja Lapiņš.