• Tweet

Pirmajās divās dienās saņemtas jau 498 ziņas no vecākiem (un dažiem pedagogiem) par to, ko iepriekšējā mācību gadā vecākiem vajadzēja iegādāties bērna mācību vajadzībām un par sarakstiem jaunajam skolas gadam. No līdz šim saņemtās informācijas Tiesībsarga birojs ir izveidojis informatīvu materiālu, kas ir un kas nav jāpērk vecākam. Kā pirmo tas publisko materiālu par bērnudārzu.

Tiesībsargs ir saņēmis signālus, ka Latvijas izglītības iestādes – skolas un bērnudārzi – sāk atgriezties pie vecās prakses un vecākiem izsniedz sarakstus ar lietām, kas ir jāpērk bērna mācību vajadzībām. Lai noskaidrotu, cik izplatīta ir šāda prakse un kādas lietas vecākiem ir jāpērk, aicinām iedzīvotājus informēt Tiesībsarga biroju.

Informācija tiek vākta par pašvaldību dibinātām skolām un bērnudārziem, bet par privātām mācību iestādēm nē. Tiek lūgts informāciju sūtīt ne tikai par nākamo mācību gadu, bet arī par tikko aizvadīto.

Vecāku pienākumu iegādāties savam bērnam mācību līdzekļus nosaka Izglītības likuma 58. panta trešā daļa: “Vecāku (personu, kas realizē aizgādību) pienākums ir savu materiālo iespēju robežās nodrošināt sava bērna izglītošanai nepieciešamos šā likuma 1. panta 12.5 punkta “n” apakšpunktā minētos individuālos mācību piederumus.”

Individuālie mācību piederumi ir “izglītojamo personiskās lietošanas priekšmeti un materiāli, kuri tiek izmantoti kā mācību līdzekļi vai saistībā ar mācību iespēju nodrošināšanu: kancelejas piederumi, apģērbs un apavi, atsevišķu mācību priekšmetu (sports, mājturība un tehnoloģijas u. c.) obligātā satura apguvei nepieciešamais specifiskais apģērbs, apavi un higiēnas piederumi, materiāli, kurus izmantojot mācību procesā skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām”. (Izglītības likuma 1. panta 125 punkta “n” apakšpunkts)

Izsmeļošs mācību piederumu uzskaitījums likumā nav iespējams un nav nepieciešams, jāievēro princips, ka materiāli izglītības obligātā satura apguvei nav jāpērk vecākiem. Prakse iekļaut individuālo mācību piederumu sarakstā mācību līdzekļus, kas jānodrošina skolai, neatbilst labas pārvaldības principam un nav pieļaujama. Tā ir uzskatāma par iestādes prettiesisku faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē. Apstrīdēšanas kārtība ir noteikta izglītības iestādes nolikumā.

Vecākiem, kas saņēmuši pedagoga izsniegtus sarakstus ar lietām, kas nepieciešamas izglītības satura apguvei, sākotnēji būtu jāvēršas pie iestādes vadītāja un jālūdz pārskatīt saraksts. Ja neizdodas situāciju atrisināt izglītības iestādes ietvaros, iestādes vadītāja rīcība ir apstrīdama dibinātājam, savukārt dibinātāja rīcība – administratīvajā rajona tiesā. Vecāki ir tiesīgi vērsties arī izglītības jomu uzraugošajā institūcijā – Izglītības kvalitātes valsts dienestā un pie tiesībsarga.

Higiēnas preču nodrošināšanu bērnudārzos nosaka MK 2013.gada 17.septembra noteikumi Nr. 890 “Higiēnas prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu”.

Zemāk īss izraksts no MK noteikumiem, kas bērnudārzam ir jānodrošina, ko nedrīkst prasīt vecākiem:

• gultas veļa;
• dvieļi: rokām un kājām, drīkst būt vienreizējās lietošanas dvieļi;
• tualetes papīrs vai salvetes, kā arī šķidrās ziepes un roku nosusināšanas līdzekļi;
• dzeramais ūdens. Par to atsevišķs izvērsts regulējums: “Pakalpojuma sniegšanas vietā dzeramais ūdens atbilst dzeramā ūdens obligātajām nekaitīguma prasībām un bērniem ir brīvi pieejams. Ja pakalpojuma sniegšanas vietā nevar nodrošināt dzeramā ūdens atbilstību obligātajām nekaitīguma prasībām, pakalpojuma sniedzējs nodrošina bērniem slāpju remdēšanai fasēto dzeramo ūdeni. Bērniem slāpju remdēšanai nodrošina individuālus vai vienreizējās lietošanas traukus.” (47. punkts)

Savukārt par zobu kopšanas lietām regulējums nosaka: “Pakalpojuma sniedzējs uzrauga, lai bērniem tiktu nodrošināti individuālie mutes higiēnas piederumi (zobu suka un neplīstoša materiāla glāze).” (36. punkts). Tātad šos piederumus pērk vecāki.