• Tweet

Fotoradaru ieviešanas process Latvijā nav organizēts pareizi. “Sabiedrības atbalsta nav, un arī attiecībā uz rezultātu man atliek cerēt, ka ar laiku situācija būs labāka,” intervijā žurnālā “Lietišķā Diena” izteicies Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš.

“Problēma ir šo fotoradaru ieviešanas mehānismā jau pašā sākumā – brīdī, kad valdība pateica, ka šim pasākumam naudas nav. Tātad bija jādara viss iespējamais, lai ieviestu šo procesu bez naudas – cita varianta nebija,” saka E. Zivtiņš intervijā, kas publicēta portālā Diena.lv.

“Šobrīd mēs esam situācijas ķīlnieki. Redz, kā sanāk… Agrāk es komandēju savus cilvēkus, kas bija manā pakļautībā – tie bija policijas darbinieki, kuriem es liku strādāt noteiktos laikos noteiktās vietās. Pašreiz man šajā jomā nākas strādāt ar privātiem cilvēkiem, kuri ar Valsts policiju strādā tikai uz līguma pamata. Tātad viņi nepakļaujas nekādai disciplīnai, nekādai subordinācijai un tamlīdzīgām lietām. Un viņi ir neapmierināti, kad lieku viņiem kaut ko darīt. Viņiem ir cilvēcīgais faktors. Ja es viņiem saku, ka ir jābūt konkrētās vietās un jāstrādā noteiktu laiku, dzirdu atbildes – a man te cilvēks slims, a man te vēl kaut kas… Man kā policistam attiecībā un viņiem arī nav nekādu ietekmēšanas līdzekļu. Rezultātā neviens nav apmierināts – ne tie, kurus es spiežu strādāt tikapt dzelžaini, kā tas ir policijā – ja es pasaku, ka ir jāstrādā, tad tā arī notiek, – ne arī sabiedrība, kas saskata savas problēmas,” sacīja E.Zivtiņš.

Jautāts, vai līdz šim fotoradari ir devuši kādu pozitīvu rezultātu, E.Zivtiņš skaidro: “Šobrīd situācija ir gaužām bēdīga – mums ir gandrīz 20% tādu negadījumu, kam ir letālas sekas. Rīgā mēs esam samazinājuši vidējo braukšanas ātrumu – tā tas tiešām ir. Satiksmes plūsma ir vienmērīgāka, automašīnas brauc lēnāk. Bet kas mums notiek ārpus Rīgas? Tur mums ir ātruma pārsniegšana, tur ir negadījumi. Paanalizējot šogad notikušos negadījumus, redzams, ka ir 37 bojāgājušie ceļu satiksmes negadījumu rezultātā, no kuriem 17 ir vismazāk aizsargātie – gājēji un riteņbraucēji, septiņi ir pasažieri, vēl septiņi – šoferi. (..) Viens no variantiem ir tāds, ka braukšanas ātrums ir bijs par lielu – kriminālprocesa ietvaros to neapšaubāmi mēģina arī noskaidrot.”

“Mūsu mērķis bija sākt strādāt ar radariem visā Latvijas teritorijā, un tikai tad tas viss var dot savu pozitīvo rezultātu. Skaidrs, ka Rīga ir metropole, šeit daudzi brauc strādāt, te ir visvairāk iedzīvotāju, šeit ir visvieglāk operēt ar policijas spēkiem. Tāpēc arī tika pieņemts lēmums sākt tieši ar Rīgu. Sākotnēji jau viss bija domāts citādāk – nebija plānots, ka sāksim strādāt tikai un vienīgi ar pārvietojamajiem fotoradariem – tas pēc būtības ir nepareizi. Bijām ieplānojuši, ka sāksim strādāt ar stacionārajiem fotoradariem, un tikai pēc tam kāda daļiņa katrā konkrētajā posmā nāktu klāt pārvietojamie radari. Bet dzīve ieviesa savas korekcijas – vispirms naudas problēmas, tad vēl kaut kas. Turklāt dabūju cilvēkus, kuriem nevaru dot pavēles,” situāciju skaidro E. Zivtiņš.

Avots: nra.lv