• Tweet

Jaunākais SSE Riga (Stockholm School of Economics in Riga) “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs” uzrāda satraucošu tendenci, proti, pieaugot ekonomikai Latvijā turpina pieaugt arī ēnu ekonomika. Atbilstoši šodien publiskotajiem pētījuma rezultātiem, ēnu ekonomika Latvijā 2018. gadā sasniedz 24.2% no IKP, kas ir pieaugums par 2.2% salīdzinājumā ar 2017. gadu.

Ēnu ekonomikas apjoms 2018. gadā Lietuvā ir 18.7% un Igaunijā 16.7% no IKP. Gada laikā ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pieaudzis par 0,5%, bet Igaunijā samazinājies par 1,5%. Šādi dati tika prezentēti ikgadējajā Ēnu ekonomikas konferencē, ko devīto gadu pēc kārtas rīko SSE Riga un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbībā ar Finanšu ministriju un biedrību BASE.

Atbilstoši pētījuma rezultātiem, visās trīs Baltijas valstīs nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2018. gadā (līdzīgi kā 2017. gadā) ir “aplokšņu” algas, kas Latvijā veido 43.5% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā un Lietuvā attiecīgi 54.5% un 43.2%. Vidējā algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts 2018. gadā ir relatīvi līdzīga Lietuvā un Igaunijā (attiecīgi 15.5% un 16.7%), bet izteikti lielāka Latvijā (21.5%).

Ienākumu neuzrādīšana, kas Latvijā veido aptuveni 35.2% no visas ēnu ekonomikas, līdzīgi kā aplokšņu algas, ir komponente, kas nosaka lielāko ēnu ekonomikas apjomu atšķirību starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm. Proti, Latvijā vidējā ienākumu daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts 2018. gadā ir pieaugusi līdz 17.9% (no 17.1% 2017. gadā), savukārt Igaunijā tā ir 9.9% (neliels pieaugums no 9.7% 2017. gadā), bet Lietuvā – 13.8% (pieaugums no 12.8% 2017. gadā). Kā uzsver viens no pētījuma autoriem, SSE Riga profesors Arnis Sauka: “Abiem šiem faktoriem – gan aplokšņu algām, gan ienākumu neuzrādīšanai, būtu jāpievērš nopietna uzmanība, izstrādājot politiku ēnu ekonomikas apkarošanai, jo īpaši Latvijā.”

Pētījuma rezultāti arī liecina, ka darbinieku neuzrādīšanas apjoms 2018. gadā ir samazinājies gan Lietuvā, gan Igaunijā, sasniedzot 5.4% līmeni. Latvijā darbinieku neuzrādīšanas apjoms 2018. gadā ir salīdzinoši būtiski pieaudzis no 7.4% līdz 9.6%. “Atbilstoši mūsu aplēsēm, darbinieku neuzrādīšanas komponente ir būtiska visās Baltijas valstīs, veidojot 21.3%, 18.7% un 15.6% no kopējās ēnu ekonomikas attiecīgi Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Turpinot pieaugt ekonomikai un sevišķi strauji augot būvniecības nozarei, pieprasījums pēc darbaspēka Latvijā pieaugs. Jau tagad darbinieku pieejamība Latvijā ir liela problēma un uzņēmēji šo problēmu risina, piesaistot darbaspēku no ārvalstīm un bieži vien to darot nelegāli. Lai nevajadzīgi nebremzētu ekonomikas izaugsmi, šo jautājumu risināt bez gudras imigrācijas politikas palīdzības nav iespējams!” uzsver A.Sauka.

Pētījumā tiek aprēķināta arī nereģistrēto uzņēmumu proporcija Baltijas valstīs, proti, nereģistrētie uzņēmumi Latvijā veido 8.6% no visiem uzņēmumiem, bet Lietuvā un Igaunijā attiecīgi 10.0% un 6.4% no visiem uzņēmumiem.

Ēnu ekonomikas indeksa rezultāti liecina arī par to, ka Lietuva joprojām izceļas ar visaugstāko kukuļdošanas līmeni Baltijas valstīs, sevišķi attiecībā uz valsts pasūtījumiem. Atbilstoši pētījuma rezultātiem, 2018. gadā Lietuvas uzņēmumi vidēji maksāja 13.8% no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu. 2017. gadā šis rādītājs bija ‘tikai’ 10.1%. Latvijā šis rādītājs ir 5.3% (neliels pieaugums no 5.1% 2017. gadā) un Igaunijā 2.5% (samazinājums no 3.9% 2017. gadā) no līguma summas. Diemžēl gan Lietuvā, gan arī Latvijā pieaug arī vispārējais kukuļdošanas līmenis, proti, no kopējiem ieņēmumiem 7.1% 2017. gadā uz 8.3% 2018. gadā Latvijā; no kopējiem ieņēmumiem 8.4% 2017. gadā uz 9.9% 2018. gadā Lietuvā. Savukārt Igaunijā vispārējais kukuļdošanas līmenis 2018. gadā sasniedz 5.0%, kas ir samazinājums par 0.5% salīdzinājumā ar 2017. gadu.

Visaugstākais ēnu ekonomikas līmenis Latvijā ir vērojams Zemgalē un Rīgas reģionā. Nozaru griezumā visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars joprojām ir būvniecības nozarē. Uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Latvijā un Igaunijā 2018. gadā apmierinātība ar VID ir nedaudz palielinājusies, savukārt Lietuvā tā ir nedaudz samazinājusies. Pēc krituma 2017. gadā Igaunijā ir nedaudz palielinājusies arī apmierinātība ar valsts nodokļu politiku, kur uzņēmēji uzrāda gandrīz tikpat lielu apmierinātību kā Latvijā. Visās trīs Baltijas valstīs ir nedaudz pieaugusi apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti.

Pētījuma rezultāti arī liecina, ka tie uzņēmumi, kas nav apmierināti ar nodokļu politiku vai valdību, biežāk sliecas iesaistīties ēnu ekonomikā, bet apmierināti uzņēmumi to dara retāk. Arī tie uzņēmumi, kuri uzskata, ka iespējamība tikt pieķertam vai sods pieķeršanas gadījumā ir bargāks, sliecas ēnu ekonomikā iesaistīties mazāk. Ēnu ekonomikas indeksa rezultāti parāda arī to, ka jaunāki uzņēmumi ēnu ekonomikas aktivitātēs iesaistās vairāk nekā vecāki uzņēmumi.

Komentējot jaunākā SSE Riga “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultātus, A.Sauka skaidro, ka: “Neapšaubāmi pēdējos gados uzlabojas Latvijas ekonomiskā situācija un pieaug arī nodokļu ieņēmumi. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta apkopotie dati liecina, ka ieņēmumi no valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām 2018.gadā bija par 14,7% vairāk nekā 2017. gadā, bet PVN ieņēmumi par 12,3% vairāk kā gadu iepriekš. Savukārt akcīzes nodokļa ieņēmumi 2018. gadā pirmo reizi Latvijas vēsture pārsniedza miljarda robežu, bet darbaspēka nodokļu kāpumu pozitīvi ietekmējis gan darbaspēka ienākumu pieaugums, gan darba ņēmēju palielināšanās. Tomēr neskatoties uz šiem iespaidīgajiem rādītājiem un arī to, ka atsevišķās nodokļu pozīcijās, piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumu samazinājums vai lielāka iedzīvotāju ienākumu nodokļu atmaksa, ēnu ekonomika turpina pieaugt un tā nebūt nav laba tendence.”

Pētījuma autori SSE Riga profesors Tālis Putniņš un SSE Riga profesors Arnis Sauka norāda, ka teorētiski, pieaugot ekonomikai un palielinoties nodokļu ieņēmumiem, tiek sagaidīts, ka ēnu ekonomika mazinās, tomēr praksē tas ne vienmēr tā notiek. “Piemēram, pieaugot ekonomikai, var arī neuzlaboties kopējā uzņēmējdarbības vide un uzņēmēju apmierinātība ar to, kā tiek izmantota nodokļos samaksātā nauda, apmierinātība ar valsts atbalstu, likumdošanas kvalitāti un tamlīdzīgi, līdz ar to uzņēmēji nebūs tik ieinteresēti iznākt no ēnu sektora. Pieaugot ekonomikai var arī nemazināties nelegālās naudas apjoms un pieejamība, kas ir viens no avotiem aplokšņu algām, vai arī būtiski nemazināties korupcija, it īpaši nozarēs, kas ir tieši atkarīgas no valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Kā esam uzsvēruši arī pagājušajā gadā, šīs problēmas neapšaubāmi Latvijā pastāv un norāda uz izaicinājumiem efektīvu kontroles mehānismu jomā,” atzīst A.Sauka.

Pētījumu autori norāda arī uz virkni citiem faktoriem, kas var veicināt ēnu ekonomiku, neskatoties uz to, ka pieaug ekonomikas apjoms vai palielinās nodokļu ieņēmumi: “Ēnu ekonomika var pieaugt arī tad, ja pieaugums tajos segmentos, kuros ēnu ekonomika ir augsta, ir straujāks, nekā pieaugums sektoros ar zemāku ēnu ekonomikas īpatsvaru. Piemēram, pieaugums būvniecības sektorā, kur ir visaugstākā ēnu ekonomika, Latvijā bija ļoti liels – gan 2017. gadā, gan 2018. gadā tas ir aptuveni 20%. Šāds pieaugums var būt gan dzinējs lielai ekonomikas izaugsmei, gan vienlaicīgi arī ēnu ekonomikas īpatsvara palielinājumam. Līdzīgus argumentus var izmantot arī, lai izskaidrotu, kāpēc darbaspēka nodokļa vai citu nodokļu pozīciju ieņēmumu pieaugums automātiski nenozīmē to, ka ir samazinājusies ēnu ekonomika vai mazinājušās aplokšņu algas.”