• Tweet

Jau gandrīz mēnesi Ventspils mērs Aivars Lembergs atrodas apcietinājumā – sabiedrība aktīvi seko līdzi gan politiķa gaitām cietumā, par kurām regulāri informē politiķa sieva, gan pretrunīgajiem aspektiem, uz kā pamata Ventspils mēram piemērots bargākais no drošības līdzekļiem. Nesenā vēstulē no Rīgas Centrālcietuma Lembergs min, ka viņam pateikts, ka viņam būtu jāstrādā par valdības vadītāju. Ja paskatāmies uz vēsturiskajiem notikumiem, tad nevar nepamanīt, ka pirms varas maiņas nereti tie, kuri pēcāk nokļuvuši pie varas, tiešām kādu laiku atradušies ieslodzījumā.

Kamēr politiskie pretinieki steidz izmantot Lemberga apcietinājumu, lai kārtējo reizi manipulētu ar faktiem, kāpēc politiķis atrodas cietumā, novērots, ka sabiedrībā politiķim strauji pieaug atbalsts. Interneta komentāros izskan viedoklis – izskatās, ka Lembergs kādam ir traucējis īstenot savas lietas un radusies nepieciešamība no politiķa atbrīvoties. Par piemēru tiek minēta steidzīgi uzsāktā ostu reforma – arī pats satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) norādījis, ka “šis ir īstais brīdis veikt ostu reformu, jo iepriekšējais ostu pārvaldības sistēmas “arhitekts” sēž cietumā”. Vairums uzskata Lembergu par tādu līderi, kāds vajadzīgs Latvijai – spēcīgs, ass, ar stingru pārliecību un nelokāmu mugurkaulu.

Vai apcietinājums var patraucēt Lembergam nākotnē ieņemt premjera vai pat prezidenta krēslu? Diez vai. Ja paskatāmies uz vēsturi, tad kaut vai Latvijas pirmajos pēckara gados no atbildīgiem amatiem tikuši atlaisti visi, par kuru lojalitāti padomju režīmam bija šaubas, kā arī tie, kas bija ieņēmuši atbildīgus amatus neatkarīgās Latvijas laikā. Tie, kas atklāti pretojās padomju režīmam, tika represēti – ja sovjetizācijas laikā tie bija aresti un izsūtījums, tad septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados daļa no disidentiem tika ieslodzīta psihiatriskajās slimnīcās. Tātad, izrēķināšanas ar nevēlamiem politiķiem bijusi vienmēr, taču ne vienmēr tā guvusi panākumus.

Tā, piemēram, ja skatāmies vēl senākā vēsturē, tad pirms nokļūšanas Ministru prezidenta amatā, arī Kārlis Ulmanis par savu sabiedrisko darbību no 1905. gada decembra līdz 1906. gada maijam bija ieslodzīts Pleskavas cietumā. Arī eksprezidents Jānis Čakste, protestējot pret Nikolaja II nelikumīgo rīcību, Somijā parakstot tā saukto Vīborgas deklarāciju, uz trīs mēnešiem nonāca cietumā. Arī trešais Latvijas prezidents Alberts Kviesis savu laiku pavadīja mājas arestā, bet tas viņam netraucēja pēcāk ieņemt atbildīgus amatus. Un šādi piemēri ir ne tikai Latvijā – arī tādi pasaules līderi kā Nelsons Mandela, Lehs Valensa un citi savu laiku atradušies cietumā.

Šādas politiskās izrēķināšanās diemžēl nav tālu jāmeklē arī mūsdienās – kaut vai tepat Krievijā un Baltkrievijā, ko, starp citu, Latvijas valdība asi nosoda. Bet kā tad ar Lembergu, kurš šobrīd atrodas apcietinājumā, lai gan izskanējis tikai pirmās instances saīsinātais tiesas spriedums, kurā pat nav minēta apcietinājuma motivācija? Vai likumi attiecas tikai uz tiem, kuri tīkami Kariņa–Bordāna valdībai?

Skaidrs, ka Lembergam ir iespēja pierādīt, ka viņa atrašanās apcietinājumā ir, kā viņš pats to sauc, politiskā izrēķināšanās. Taču maz ticams, ka apcietinājums sasniegs Lemberga oponentu politisko mērķi un veicinās Ventspils mēra pazušanu no politiskās skatuves. Ka tikai liktenis neizspēlē joku un šiem politiķiem nesanāk apmainīties ar saviem statusiem.

Foto: F64