• Tweet

Varbūt nejauši, bet varbūt ļoti mērķtiecīgi sakrita pilnīgi jauna Būvniecības likuma pieņemšana Saeimā ar Ministru kabineta kāpņu nodošanu ekspluatācijā.

Nosauktie notikumi datēti attiecīgi ar 9. un 10. jūliju. Proti, Saeima galīgajā lasījumā pieņēma jauno likumu vēl tajā dienā, kad valdības ēkas kāpnes kalpoja par uzskatāmu piemēru vecā likuma nejēdzībai. Vismaz līdz nākamā gada 1. februārim, kad noteikta jaunā likuma spēkā stāšanās, jebkurš cilvēks var iesniegt tiesai prasību vai nu apturēt jebkurus būvdarbus, vai, ja būvniecība jau pabeigta, apstrīdēt aktu par būves nodošanu ekspluatācijā. Tiklīdz tiesa šādu iesniegumu pieņem, būvdarbi vai būves ekspluatācija ir jāaptur uz vairākiem gadiem līdz sūdzības izskatīšanai. Tiesāšanās par Ministru kabineta kāpnēm pat vēl īsti nav sākusies, jo pusgadu aizņēma strīds par kāpņu lietošanas pagaidu noregulējumu līdz tiesas galīgajam spriedumam.

Viens no izskaidrojumiem valdības ēkas apsiešanai ar bantīti var attiekties uz jaunā Būvniecības likuma pieņemšanu. Šā likuma projekts pa valdības un Saeimas instancēm virzījās jau daudzus gadus un raisīja tādus strīdus, ka sāka izskatīties pēc bezcerīga pasākuma, kas jāliek malā, tā vietā kaut mazliet palabojot tagadējo likumu. Arī tas tika visādi kavēts. Lūk, kā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne šā gada 17. janvārī pārliecināja Saeimas deputātu vairākumu, ka nekādi būtiski grozījumi būvniecības apstrīdēšanas kārtībā vispār nav vajadzīgi. Tā esot likumu grozītāju izplatīta «pilnīga dezinformācija», ka «šodien būvatļauju apstrīdēt esot ļoti vienkārši, ka to varot darīt ikviena persona, kurai nepatīkot kāda būvobjekta krāsa (..) un kura atrodoties, piemēram, trīs kilometrus no būvlaukuma». «Šodien būvatļauju var apstrīdēt tikai tā persona, kurai – tiesa to vērtē! – ir interese un kuru varētu potenciāli aizskart šis esošais būvprojekts,» teica I. Čepāne janvāra vidū, bet februāra beigās sevi par Nacionālo vērtību saglabāšanas misiju reģistrējuši jokdari iesniedza Administratīvajā rajona tiesā tādu sūdzību par kāpņu lietošanu, kas apgāza katru I. Čepānes teikto vārdu. 9. jūlija debates par jauno Būvniecības likumu parādīja, ka viņas diskreditācija ir izdevusies. Saeimas vairākums pārliecinoši noraidīja visu, ko I. Čepāne gribēja iedabūt jaunajā likumā. Netika ņemti vērā ne viņas brīdinājumi, ka jaunais likums neatbilstot Satversmei, ne arī pašslavināšanās, ka «es esmu izpētījusi sakarā ar savu darbu Latvijas Universitātē apmēram desmit gadu ilgu… tādu laikā… gan speciālo literatūru, gan arī to, kā ir attīstījusies tiesu prakse» (šeit kopija no Saeimas sēdes ieraksta nerediģētā teksta). Tas taču tika teikts brīdī, kad aizlieguma bantīte ap valdības ēkas kāpnēm bija uzskatāmākais piemērs tam, kā īstenībā Latvijā «attīstījusies tiesu prakse». 9. jūlija debatēs šis fakts pieminēts netika, jo savu attieksmi deputāti varēja paust ar balsošanu pret I. Čepānes priekšlikumiem.

Ir saprotama I. Čepānes vēlēšanās par bantītes gadījumu runāt iespējami maz – neesot interesējusies un neko nezinot, kā tas varēja gadīties. Vai tiešām nav interesējusies? Kā tam noticēt saistībā ar viņas nemitīgajiem apgalvojumiem par savām unikālajām zināšanām būvniecības likumu teorijā un praksē? I. Čepānes gala versija šajā lietā bija pieļāvums par veselā saprāta trūkumu ja ne gluži visās Latvijas tiesās, tad tomēr Administratīvajā rajona tiesā. Šāda atbilde viņai šķita labāka nekā pieļāvums, ka bantīte ap kāpnēm sieta viņas diskreditācijai.

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis