Katastrofālais līdzekļu samazinājums labklājības jomā daudzus bērnus ar invaliditāti nostāda bezizejas situācijā.

Kad deviņus gadus vecā Artūra mamma Helēna zvanīja, lai painteresētos par jauniem invalīdu ratiņiem, principā speciālu krēslu, kurā pa māju pārvietojas viņas dēlēns, tehnisko palīglīdzekļu centrā viņai attrauca: ko jūs, labākajā gadījumā pie jauna krēsla un jauniem ratiņiem tiksiet pēc gadiem diviem trīs! Taču jauns krēsls, kurā zēns pavada lielāko dienas daļu, jo arī mācās mājās, nav vienkārši iegriba vai luksusa lieta – vienkārši no vecā viņš jau ir izaudzis. Iepriekšējais saņemts, kad Artūram bija bērnudārza audzēkņa vecums. Valsts iestāžu atbilde Neatkarīgajai ir prognozējama: budžeta konsolidācijas dēļ vairāk naudas ratiņkrēslu iepirkšanai nav un nebūs.

Par Artūru Ivanovu Neatkarīgā rakstījusi vairākkārt, pateicoties viņa mammas aktīvajai dzīves pozīcijai, – viņa dēlu nav atdevusi sociālās aprūpes centrā, lai gan viņam jau agrā vecumā atklāja smagu saslimšanu – spinālo muskuļu atrofiju – un prognozēja, ka ilgāk par 4–5 gadiem zēns nedzīvos. Artūrs ir dzīvs un dzīvespriecīgs, turklāt nu jau mācās trešajā klasē, tiesa, mājmācībā. Ģimene par zēnu rūpējas, aktīvi meklē jaunas iespējas izārstēt zēnu, lai arī pagaidām nav atklātas zāles, kuras palīdzētu pret šo slimību. Latvijā nav daudz bērnu ar šādu saslimšanu, taču precīzas uzskaites nav. Dienas viņš pavada ratiņkrēslā, kuru pats var vadīt, to viņa mamma Helēna sauc par pozicionējošo krēslu, kas satur zēnu pārvietojoties, jo Artūrs nestaigā un arī viņam grūti noturēt taisnu muguru. «Principā šis krēsls viņam dienas laikā ir viss, tikai tāpēc viņš var kustēties,» stāsta Helēna.

Tā kā Artūrs pārvietojas ar vismazākā izmēra krēslu, kas viņam no valsts piešķirts jau pirms trim gadiem, tas vienkārši kļuvis par mazu – puika jau ir divtik lielāks. Pēc rehabilitācijas Vaivaros šāgada sākumā tika norādīts, ka zēnam vajadzētu jaunu, vecumam atbilstošu pozicionējošo krēslu, kā arī ratiņkrēslu, ar ko izbraukt ārā, jo iekštelpām paredzētais krēsls gluži nav domāts pastaigām laukā. Helēna Plāma personīgi vērsās Tehnisko palīglīdzekļu centrā un pierakstījās rindā jau aprīlī, bet augustā zvanīja, lai painteresētos, vai rinda iet uz priekšu. «Es naivi iedomājos, ka septembrī, kad Artūram jāsāk iet skolā, būs jauns krēsls, bet man pateica, ka rinda Artūram pienāks ne agrāk kā nākamā gada ziemā un tas arī ir tikai optimistiskākais variants,» saka Helēna. Pašlaik rindā pēc ratiņkrēsliem gaida vēl bērni no 2008. gada (!). Finansējums tehniskajiem palīglīdzekļiem samazināts, naudas nav…

Valsts garantē bērniem un arī pieaugušajiem ar invaliditāti tehniskos palīglīdzekļus – vai tie būtu ratiņkrēsli vai ortozes, tomēr finansējums pēdējos gados krietni apcirpts. Var teikt, ka tieši šī joma ir viena no tām, kura krīzes laikā sociālajā budžetā cietusi būtiski. Labklājības ministrijas (LM) speciālisti Neatkarīgajai atzīst – attiecībā uz bērniem ir noteikts, ka tehniskos palīglīdzekļus viņiem piešķir steidzamības kārtā, tomēr joprojām saglabājas augsts pieprasījums pēc ratiņkrēsliem un aktivitāšu krēsliem bērniem. Atbilstoši pašreizējā budžeta iespējām LM var nodrošināt tikai daļu no pieprasījuma, jo ratiņkrēslu izmaksas ir samērā augstas. «Esam izvērtējuši pirmā pusgada valsts budžeta izpildes rādītājus un veikuši līdzekļu pārdali starp valsts budžeta programmām un šogad tehniskiem palīglīdzekļiem novirzīts papildu finansējums – 140 191 lats, lai par 341 cilvēku mazinātu rindu pēc tehniskajiem palīglīdzekļiem,» skaidro LM pārstāve Marika Kupče. Kā var saprast no LM atbildes, ir gaidāma vēl izdevumu ierobežošana, tāpēc uz papildu naudu šajā jomā necerēt.

Avots: nra.lv