• Tweet

Ekonomikas ministrija kaļ plānus, kā, Latvijas ekonomikai atsākot izaugsmi, panākt, lai vakantās darba vietas aizpildītu Latvijai piederīgie cilvēki, nevis cittautieši.

Tikmēr publiskajā telpā sākusies asa diskusija gan starp aizbraucējiem un palicējiem, gan starp ekspertiem un uzņēmējiem.

Īrijas latviešu nacionālā padome ierosinājusi izmaksāt «atgriešanās pabalstus» ne vien vēsturiskajiem emigrantiem, bet arī jaunā viļņa aizbraucējiem, kuri Latviju pameta pēc 1990. gada. Ekonomikas ministrijā šī un daudzu citu ierosinājumu izvērtēšanai izveidota īpaša darba grupa, kas gada beigās varētu nākt klajā ar pieciem sešiem konkrētiem piedāvājumiem aizbraucēju atgriešanai. Darba grupas vadītāja vietniece Ilona Platonova sarunā ar Neatkarīgo atzina, ka sadarbībā ar darba devēju, ražotāju un tirgotāju asociācijām tiekot meklēti risinājumi vairākām sāpīgām problēmām.

I. Platonova uzsvēra, ka jau pašlaik valsts finansiālu atbalstu saņem ne vien trimdas latvieši, bet arī 18 gadu vecumu sasniegušie jauno laiku aizbraucēju bērni un mazbērni, kuri, pārceļoties atpakaļ uz Latviju, deviņus mēnešus var saņemt repatriācijas pabalstu 90% no minimālās algas, kā arī transporta izdevumus līdz 500 latiem. Lai gan darba grupa izvērtēs, vai šādu pabalstu varētu saņemt arī paši aizbraucēji, visticamāk, tiks definēts nosacījums, ka ārpus Latvijas ir legāli jānostrādā vismaz 10 gadi, lai uz pabalstu nepieteiktos vieglas naudas tīkotāji. Tāpat darba grupa analizē iespēju veidot centralizētu vakanču sistēmu, lai ārzemēs strādājošie tautieši operatīvāk uzzinātu par darba vietām dzimtenē. Eksperti arī vērtē iespēju atsevišķām profesijām daļēji segt algu fondu, lai uzņēmēji, kuri nespēj augsti kvalificētiem speciālistiem samaksāt Eiropas līmeņa algas, tomēr varētu algot biznesa attīstībai nepieciešamos profesionāļus.

Kādreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība) uzskata, ka ierosme par pabalstu maksāšanu neesot īsti ētiska. «Pabalsti par atgriešanos dzimtenē nebūtu godīgi pret palicējiem, kuri visus krīzes gadus ir atbalstījuši savu valsti.

Turklāt pabalsts ātri beigsies, savukārt algu un dzīves līmenis Latvijā tā arī paliks daudzkārt zemāks nekā cituviet Eiropā,» klāstīja kādreizējais nozares vadītājs, uzsvērdams, ka svarīgākais faktors aizbraucēju pievilināšanai ir labi apmaksāts darbs un jaunas darba vietas. «No vienas puses, valstī valda bezdarbs, taču no otras – uzņēmējiem trūkst kvalificētu darbinieku, kuriem viņi ir gatavi maksāt pienācīgu atalgojumu. Tātad Latvijas valstij ir jādara viss, lai izplatītu uz ārvalstīm informāciju par vakancēm,» pauda A. Kampars.

Tam, ka, neraugoties uz bezdarbu, Latvijā ir daudz brīvu darba vietu, piekrīt arī nozares eksperti. Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, kopš gada sākuma brīvo darba vietu skaits ir dubultojies, gada pirmajos astoņos mēnešos veidojot 19 740 vakances. Ik mēnesi brīvo amatu saraksts pieaug par apmēram 2,5 tūkstošiem, lielāko iztrūkumu veidojot apstrādes rūpniecības, būvniecības un transporta nozarēs. Latvijas Darba devēju konfederācija gan uzsver, ka uzņēmēji meklē augsti kvalificētus darbiniekus, turpretī pieprasījums pēc melnstrādniekiem turpina samazināties.

Arī Saeimas deputāte Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība), kas ilgus gadus nodarbojas ar sociālo problēmu loku, uzskata: cilvēki izlems atgriezties Latvijā vienīgi tad, ja zinās, ka dzimtenē viņu vidējie ienākumi būs līdzvērtīgi citu Eiropas valstu līmenim. Savukārt kādreizējā labklājības ministre Ilona Jurševska uzsver – cilvēkiem ir jādod makšķere, nevis zivs. «Valsts nedrīkst savu ekonomisko attīstību bāzēt pabalstu sistēmā. Pabalstu būtība ir tajā, lai atbalstītu cilvēkus, kuri fiziski nespēj integrēties darba tirgū. Savukārt emigrācijas cēlonis ir paša darba tirgus problēmas. Diemžēl Nacionālās attīstības plāns apliecina, ka 2020. gadā Latvija sevi joprojām saredz kā valsti, kas tikai mēģina pietuvoties vidējam Eiropas Savienības dzīves līmenim. Vai tiešām Latvija cer, ka ar šādu uzstādījumu mēs spēsim apturēt ekonomisko bēgļu plūsmu?» akcentēja kādreizējā ministre.

Tikmēr kādreizējais bijušais Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš (Vienotība), kas pēc gandrīz 50 gadus ilgām bēgļu gaitām savulaik atgriezās dzimtenē, uzskata, ka daļai aizbraucēju pabalsti tik tiešām palīdzētu pārcelties atpakaļ uz dzimteni, taču valsts finansiālais atbalsts būtu ne tik daudz materiāls, cik emocionāls žests. «Ilgus gadus valsts ir izlikusies, ka nezina par pastāvošo problēmu. Beidzot Latvijai ir iespēja apliecināt, ka tā izrāda interesi par saviem pilsoņiem svešumā. Tieši uzmanības apliecinājums varētu būt tas, kas iekustinātu reemigrāciju, jo cilvēki saprastu, ka dzimtene par viņiem atceras un domā,» pauda Saeimas deputāts. A. Lejiņš arī piebilda: pēc viņa domām, ikviens cilvēks, kurš spiests dzīvot svešumā, ilgojas pēc mājām. «Ārzemēs viesstrādnieks ir vajadzīgs tikai tik ilgi, kamēr viņš spēj kustēties un strādāt. Nevienam latvieši svešumā nav vajadzīgi, neviens viņus tur nemīl. Domāju, ka par šīm eksistenciālām lietām aizdomājas ikviens, kurš devies strādāt ārpus Latvijas,» sacīja politiķis.

Tikmēr Nacionālās apvienības parlamentārietim Jānim Dombravam ir daudz pragmatiskāks piedāvājums, kā sekmēt Latvijas iedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. «Jāpieprasa solidāra atbildība no bankām, jo, tieši nespēdami nomaksāt kredītus, daudzi cilvēki bija spiesti doties peļņā uz ārzemēm,» sarunā ar Neatkarīgo pauda parlamentārietis. «Veidojot repatriācijas fondu, valstij būtu jānosaka, ka daļa no banku peļņas ir novirzāma kredītņēmēju saistību atmaksai un aizbraucēju atbalstam,» klāstīja J. Dombrava.

Avots: nra.lv /Ilze Upīte