• Tweet

Ventspils mērs Aivars Lembergs norāda: “Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga noliedza manis teikto, ka būtu devusi “zaļo gaismu” represijām pret mani. Tas ir saprotami, jo eksprezidentei nav visai ērti atzīt, ka, savulaik būdama valsts augstākā amatpersona, ir atbalstījusi un virzījusi represijas pret kādu citu valsts amatpersonu/politiķi, kas ne visai labi izskatās demokrātiskā valstī.”

A. Lembergs uzsver: eksprezidente maldās arī apgalvojot, ka es esmu bijis iniciators un virzītājs grozījumiem drošības iestāžu likumos. Nedz tā ir bijis patiesībā, nedz tas izriet no manis teiktā. V.Vīķe-Freiberga, visticamāk, nezina, kādi dokumenti ir manas krimināllietas materiālos, kaut gan tie visi (vai gandrīz visi) jau ir publicēti internetā un pat atsevišķā grāmatā. Izpētot tos nedaudz uzmanīgāk un salīdzinot publiskotās krimināllietas dokumentu datumus ar reāliem tālaika notikumiem, cēloņu-seku sakarība kļūst nepārprotami skaidra.

Tātad jautājumu par represiju uzsākšanu pret mani V.Vīķes-Freibergas vadītā Nacionālās Drošības padome (NDP) pirmoreiz skatīja 2003.gada 21.maijā. Šajā sēdē bez protokola tika diskutēts par Latvijas Pirmās partijas (LPP) deputāta, NDP locekļa Arnolda Laksas iesniegumu, kas pēc būtības bija aicinājums uzsākt represijas pret mani. Te jāpaskaidro, ka A.Laksa bija Rīgas Apvienotās Baltijas bankas prezidents un savulaik pārstāvēja Aināra Gulbja intereses konfliktā starp Ventspils uzņēmējiem un “SWH” grupu, kas patiesībā ir arī reālais pamats pašlaik pret mani vērstajai krimināllietai.

2003.gada 21.maijā V.Vīķes-Freibergas vadītā NDP, kurā politiskais vairākums tobrīd bija partijām – LPP un “Jaunais laiks”, pieņēma attiecīgu politisku lēmumu. A.Laksas iesniegums atrodas krimināllietas materiālos. Drīz pēc šīs sēdes Ģenerālprokuratūra atjaunoja jau izbeigtu krimināllietu, kuru Jānis Maizītis publiski nodēvēja par “Ventspils amatpersonu lietu”.

Pēc deviņiem gadiem varam secināt, minētais NDP politiskais lēmums varētu būt bijis saistošs ne tikai Ģenerālprokuratūrai, bet arī drošības iestādēm. Jo kā gan citādi 2007.gada sākumā varēja iedomāties, ka grozījumiem drošības iestāžu likumos varētu būt kaut jel mazākais sakars ar apsūdzībām pret Lembergu. Kur te loģika?

Mans šodienas secinājums ir tāds, ka 2007.gada sākumā V.Vīķei-Freibergai tika speciāli iestāstīts par manu saistību ar grozījumiem drošības iestāžu likumos. Pierādījumus tam atkal var atrast krimināllietas materiālos.

Atgriezīsimies pie 2007.gada 14.marta notikumiem. Dažas dienas pirms tam, 10.martā, toreizējā Valsts prezidente ar savu lēmumu apturēja grozījumus valsts drošības iestāžu likumos. Šā notikuma sakarā rīkotajā preses konferencē V.Vīķe-Freiberga bija “gatava saukt īstos vārdos savas bažas”, ka ar grozījumiem drošības iestāžu likumos saistīts “oligarhu iespaids” un “šeit neadekvāti var notikt iejaukšanās mūsu izmeklēšanas procesos.” Prezidente savā atbildē žurnālistam arī piekrita nostādnei, ka notikumi jāskata kontekstā ar Ģenerālprokuratūras izmeklēšanu attiecībā pret “kādu no koalīcijas partneriem” un “deputātiem, kas varētu būt šā cilvēka stipendiāti”. Šīs nav nekādas subjektīvas žurnālistu interpretācijas, jo preses konferences izklāsts atrodams laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Pēc notikušās preses konferences jau nākamajās divās darba dienās – 12. un 13.martā – tika veikti Ģenerālprokuratūras un drošības dienestu priekšdarbi manis aizturēšanai. Uz paša ģenerālprokurora Jāņa Maizīša lūgumu sniegt informāciju, vai es varu izspiegot kādus cilvēkus, SAB direktors Jānis Kažociņš un KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe nekavējoties rakstiski atbildēja, ka šāda iespēja pastāv.

Viņu teiktā apstiprinājumam tika sameklēti divi liecinieki – E.Repšes padomnieks Jāzeps Meikšāns un mans biznesa partneris Jānis Blažēvičs, – kuru uzdevums bija liecināt, ka es varētu traucēt izmeklēšanai. Ar viņu liecībām 14.martā tiesnesim-speciālistam bija pietiekami, lai man piemērotu bargāko drošības līdzekli – apcietinājumu. Kā zināms, J.Meikšāna liecības par to, ka Drošības policijas apakšpulkvedis Arnis Indriksons ir spiegojis manās interesēs, visās trijās tiesu instancēs jau ir pilnībā sagrautas.

Apsūdzība par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu pret J.Meikšānu nav ierosināta tikai viņa vecuma dēļ. Savukārt J.Blažēviča 12.marta liecības ir stāstījums par kaut ko, no kā manis represētājiem derīgi bija tikai daži teikumi, – ka es Biznesa asociācijas sēdē esot runājis par datoru cietajiem diskiem, uz kuriem glabājas informācija un tāpēc tie jāiznīcina. Viņš esot paklausījis un iznīcinājis datoru cietos diskus. Tikai tam neesot bijis lielas jēgas, jo informācija saglabājusies uz centrālā servera.

Šis J.Blažēviča pratināšanas protokols ir viegli atrodams internetā un grāmatā, līdz ar to katrs var pārliecināties pats, cik nopietns ir bijis šis pierādījums. Protokolā nav fiksēti J.Blažēvičam uzdotie jautājumi, viņam likts parakstīt sagatavotu tekstu. Šobrīd zināms, ka J.Blažēvičs ticis pamatīgi iebaidīts, jo, būdams vienlaicīgi “Ventspils naftas” prezidents un SIA “Puses” līdzīpašnieks, atradās interešu konfliktā.

Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī citu informāciju, kuras publiskošanai vēl nav pienācis laiks, nepiekrītu V.Vīķes-Freibergas paustajam, ka viņa nav devusi “zaļo gaismu” manis represēšanai. Domāju, ja tās nebūtu represijas, tad V.Vīķe-Freiberga uzreiz pēc manas aizturēšanas nebūtu uzsvērusi tieši šā notikuma politisko nozīmi. Proti, viņa teica, ka aizturēšana radīšot ļoti smagas “konsekvences” ne tikai man pašam, bet arī manai politiskajai darbībai.

Avots: nra.lv