• Tweet

Tauta smejas par valdību, bet tā neliekas ne zinis, intervijā Neatkarīgajā sacīja Maestro Raimonds Pauls.

“Šī valdība – nu, nemāk tā vadīt valsti. It īpaši krīzē. Tad ir tikai viens ceļš – jāiet prom pašiem. Bet neviens nekur netaisās iet. Kultūras ministra amatā ielika dziedātāju, viņš vētraini sāka ar koncertzāles projektu, bet laikam jau viss tur ir apklusis,” komentēja Pauls.

“Paskatos reizēm tās attālinātās Saeimas sēdes. Nu, piedodiet, kas tās par sēdēm? Kaut kādi gari ģīmji ekrānā, nekādas dzīvības, kaut ko tur runā… Labi, pieņēma to ārkārtas stāvokli, bet viss jau aiziet pilnīgā nesakarībā. Kad uzzinājām, ko drīkst un ko nedrīkst pirkt sestdienās… Zobu bakstāmos nedrīkst pirkt. Brīvdienās aizliedz pirkt šņabi. Viņi Šveiku nav lasījuši? Kas tādus sarakstus ražo? Konkrēti – kas? Vai šis cilvēks nevar iznākt ārā un pastāstīt par šīm muļķībām? Nevar saprast – smieties vai raudāt,” sacīja Maestro.

“Andris Keišs stāstīja: reiz viņš bijis kaut kādās bērēs, veči nes zārku, visi totālā ķēmā, vienam aizķeras kāja, tas klūp un parauj līdzi pārējos nesējus… Zārks nokrīt, atveras vaļā, un no tā zārka izkrīt plika sieviete! Kāpēc plika? Tuvinieki izdomāja: lai nav drēbes lieki jātērē! Nu, filmas epizodei gatavs sižets. Labi, ka var pasmieties. Un tā ir arī dzīvē: tauta zviedz par valdību, bet tā neliekas ne zinis. Es vienmēr brīnos: kā tie cilvēki tiek līdz tādiem amatiem?” turpināja Pauls.

Viņš norādīja, ka, tā vietā, lai domātu, kā tālāk attīstīt ekonomiku, kas šobrīd faktiski ir slēgta, šie cilvēki domā, kā sevi izpestīt no kriminālatbildības: “Bet tagad viss ir ciet – gan sabiedriskā ēdināšana, gan viesnīcas. Rīga jau dzīvoja uz tūristiem. Sekas tam visam redzēsim vēlāk. Un, kad sāc par to domāt, tad saproti: „augšā” vajag būt kaut kam citam… Kaut kam citam.”

Foto: F64