• Tweet

Šobrīd politiķiem ir vienalga: ir likums vai nav likums, darām, kā gribam. Tā ir cinisma un beztiesiskuma augstākā pakāpe, intervijā “Neatkarīgajai” pauž pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems.

Pēc viņa sacītā, apvērsums notiek jau šobrīd un pat mūsu demokrātijas paliekas netiek ievērotas:”Es nezinu nevienu demokrātisku valsti, kuru vadītu tautas mandātu neguvušas amatpersonas. Un SAB vadītājs Maizītis var pateikt: viņš būs premjers vai ministrs, bet viņš – ne. Tālāk. Saeimas debašu ilgums tiek konstanti saīsināts, opozīcijai tiek izslēgti mikrofoni, Saeimas priekšsēdētāja koalīcijas zelta puisēnus sauc mīļvārdiņos… Bet šis amats pieprasa distancēties no savas politiskās piederības un vadīt Saeimu neitrāli. Demokrātiskā valstī absolūti nepieņemama arī tāda situācija: kādreiz mums bija čekisti, tagad mums ir re:čekisti, kuri šķiro pareizās un nepareizās domas. Bet tās nedrīkst ierobežot nedz ar ārkārtas stāvokli, nedz ar Sorosa finansējumu. Bet labā ziņa ir tā, ka mūsdienu cilvēks ir sajutis brīvības garšu un no tās viņš neatteiksies. Taču – kas notiek? Demokrātiskā valstī jābūt brīvai presei, un cilvēki joprojām lasa presi, un, cik daudz ir preses, tik daudz ir arī demokrātijas. Latvijā prese ir nospiesta, un dažkārt ir tāda sajūta, ka lasītāju uzskata par degradētu muļķi… Manuprāt, tā ir apzināta rīcība: notrulināt sabiedrību, jo ar tādu vieglāk manipulēt. Mums gandrīz nav brīvu mediju. Mediju vairākums ir tikai varas rupori, tādi varas papildinātāji… Gandrīz nemaz nav kritisku, analītisku viedokļu par to, vai valdībai ir plāns attiecībā uz krīzes ekonomisko seku likvidēšanu. Vai mēs esam dzirdējuši par plānu, kas skaidrotu izglītības tālāko ceļu? Neesam. Vai esam ko dzirdējuši par to, kā atjaunot uzņēmējdarbību? Nē. Ir tikai slavas dziesmas par to, ka esam visveiksmīgāk pārcietuši Covid-19. Tad kāpēc mums joprojām ir ārkārtas stāvoklis, bet Igaunijā vairs nav?”

“Demokrātijas sagraušanas novērsējam un demokrātijas sargsunim vajadzētu būt Latvijas Valsts prezidentam. Bet viņu mēs nedzirdam,” uzsver Gobzems.

Viņš norāda, ka nevēlas, ka viņa bērni cieš no liberāltotalitārisma, dzīvodami tādā pasaulē, kur valsts nozagšana ir pieņemta un izstrādāta komercdarbības forma. “Es gribu dzīvot valstī, kuras ierēdņi neiepērk dīvainas, nevienam nederīgas maskas – šo „darījumu” vajadzētu izmeklēt, bet nekas nenotiek. Es negribu dzīvot valstī, kur visvairāk svītrotais politiķis kļūst par veselības ministru un rāda vidējo pirkstu – laikam jau mediķiem, kuriem dotie solījumi nav izpildīti, kaut gan tādas bija likuma prasības,” pauž politiķis.

“Likumdevējvara saplūdusi ar izpildvaru tādā ziņā, ka koalīcijas deputāti ir marionetes – viņu vietā varētu nolikt robotu, lai tas balso. Šie deputāti nepiedalās debatēs, viņi vienkārši nospiež balsošanas pogu. Viņiem maksā algu par pogas spiešanu, nevis par viedokļu izdiskutēšanu un savas pozīcijas pamatošanu. Koalīcijas deputāti nosaka vēl mazāk nekā opozīcijas deputāti. Pēdējais piemērs – 286 miljonu eiro piešķiršana aviosabiedrībai „airBaltic”. Laikā, kad deputāti nespēj piešķirt bērniem ar invaliditāti 180 eiro pabalstu, viņi spēj ar vieglu roku piešķirt 286 miljonus… Un neviens no šiem deputātiem nespēj paskaidrot šīs summas piešķiršanas nepieciešamību, to nespēj izdarīt arī JKP pārstāvis Jānis Butāns, kurš ir Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs,” norāda Gobzems.

Viņš atzīst, ka liels skaits no viņa ieteikumiem vismaz daļēji vai pat pilnā apmērā ir īstenoti. “Savulaik, piemēram, rosināju, ka Latvijā vajag ieviest TV kanālu, kurā nonstopā rāda izglītību. Tas tika izdarīts. Bet reizēm ir kaut kāda nesaprotami principiāla koalīcijas nostāja: kā var neatbalstīt bērnus ar invaliditāti? Kā var aplaudēt mediķiem un pēc pusstundas nobalsot pret viņiem? Var, protams, saukāt Gobzemu par populistu, bet… 2005. gadā Krišjānis Kariņš publiski stāstīja, ka viņš cīnīsies par PVN samazināšanu līdz 5%. Ir pagājuši 15 gadi, nekas nav noticis. Šīs valdības deklarācijā rakstīts, ka tiks atcelts OIK. Vai tas ir atcelts? Vai vismaz apturēts uz krīzes laiku? Ziemā Viņķeles kundze teica, ka valsts ir gatava krīzei. Pāris mēnešus vēlāk mums mistiskā kārtā pietrūka masku un citu aizsarglīdzekļu. Tad kurš no mums ir populists? Kuras manas idejas ir populistiskas? Vai tā, ka es iestājos par darbaspēka nodokļu samazināšanu? Vai mans apgalvojums, ka 300 000 valsts pārvaldē ir par daudz, ir populistisks? Krīze nepārprotami ir parādījusi, ka tāds ierēdņu skaits, kāds ir patlaban, mums nav vajadzīgs. Ļoti daudzi ierēdņi atrodas apmaksātā atvaļinājumā, un izskatās, ka vismaz 50% ierēdņu nav vajadzīgi. Un vienlaikus tik daudziem, kuri nonākuši bezizejas situācijā, atsaka pabalstus. Vai tā tiek domāts par cilvēkiem? Vēl par populismu… Ir tāda žurnāliste Inga Spriņģe, kura likusi saprast, ka par Gobzemu un Lembergu var ņirgāties, kā vien ienāk prātā, bet intervēt viņus nedrīkst. Bet kāpēc viņa neapspriež manis atbalstīto OIK atcelšanu vai PVN samazināšanu? Mēs ar jums esam ļoti asi diskutējuši sociālajos tīklos – par jautājumiem, kuros mums ir dažādi viedokļi. Bet ir normāli un cienījami, ja mēs katrs spējam diskutēt par savu pārliecību, un tur, kur mums viedokļi saskan, to arī atzīt. Arī tad, ja konkurējošu partiju politiķi izsaka jēdzīgus priekšlikumus, es tos atbalstu. Ja mums krūtīs ir sirds – nav svarīgi, kāda tai politiskā krāsa, ‒ mums jāatbalsta cilvēki šajā mirklī, jo viņi grib ēst šodien. Mums krīzes pārvarēšanai esot četri miljardi eiro. Tad kur tie ir?” komentē Gobzems.

Viņš atzina, ka pēdējo 30 gadu laikā mums nav bijusi neviena vērā ņemama manifestācija, kurā tiktu pausta tautas griba. “Kad mani bērni kādreiz jautās: ko tu, tēt, izdarīji savas valsts labā? – es gribētu viņiem sniegt cieņpilnu atbildi,” piebilst politiķis.

“Mūsu ekonomiskā situācija rudenī nebūs spīdoša, un iespējams, ka cilvēks nobalsos ar savu tukšo maciņu. Cilvēki saka: bet kas tad būs vietā? Ievēlēs taču tos pašus! Zāles ir vienkāršas: mīļie cilvēki, jums pašiem jāiesaistās politikā, pašiem jābalso, pašiem jālemj. Tas ir mans gadījums: man nebija, par ko balsot, un man bija atbilde – es balsošu par sevi. Un tā būs mana atbildība, kā rīkošos, būdams politiķis. Domāju, ka sabiedrības attieksme, pieprasot atlaist Saeimu, piebremzētu politiķu visatļautību: pat tā dēvētajos oligarhu laikos tā dēvētie oligarhi nekad neatļāvās ar tādu nihilismu uzspļaut spēkā esošajiem likumiem. Šobrīd politiķiem ir vienalga: ir likums vai nav likums, darām, kā gribam. Tā ir cinisma un beztiesiskuma augstākā pakāpe. Nekad tā nav bijis, ka Saeimas Juridisko komisiju vada tiesājama persona, nekad nav bijis, ka Finanšu ministrijā augstā amatā ir aizdomās turama persona, bet Saeimas budžeta komisiju mums vada cilvēks, par kuru tiesas spriedums jau ir pasludināts un kuru paša partijas biedri pieprasa atkāpties,” pauda Gobzems.

Runājot par savu partiju, kuru viņš plāno dibināt, Gobzems norādīja, ka, viņaprāt, viņu atbalstīs ļoti daudzi: “Esošā vara Gobzemu padara arvien populārāku. Šī vara to veic tik konsekventi, ka apstādināt šo procesu vairs nav iespējams. Aptuveni puse Latvijas vēlētāju apgalvo, ka viņi ir vīlušies esošajā varā, un varas partijām ir ļoti neliels atbalsts. Saeimā ir iekļuvušas divas partijas, kuras orientējās uz protesta vēlētāju – KPV LV un JKP. Arī šajās partijās vēlētāji ir vīlušies. Šobrīd Latvijas politiskajā arēnā ir plašs brīvais elektorāts. Mans uzdevums ir mācēt uzrunāt šo elektorātu. Neesmu ne laimes lācis, ne mesija, bet man ir iekšas un mugurkauls.”

Foto: Saeimas kanceleja