• Tweet

Vīrietis pusmūžā vēlējās noskriet pusmaratona distanci – vairāk nekā 20 kilometru, taču viņam kļuva slikti. Netālu esošā mediķu brigāde operatīvi nogādāja vīrieti slimnīcā, kur viņš diemžēl nomira.

Maratona laikā uz slimnīcu aizveda vēl vienu skrējēju – gados jaunu pusi, kurš pašlaik atrodas reanimācijas nodaļā.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests pēc maratona uz divām Rīgas slimnīcām nogādājis 16 skrējēju. Dienesta speciāliste Ilze Bukša Neatkarīgajai pastāstīja, ka viens maratonists slimnīcā pēcāk miris. Viņa nāves cēloni varēs pateikt tikai pēc tiesu medicīniskās ekspertīzes, taču sīkāku informāciju par vīrieti ne ātrā palīdzība, ne P. Stradiņa slimnīca, kurā vīrietis bija ievietots, nesniedz. Zināms, ka viņš bija ārzemnieks. Arī pērn Rīgas maratonā slikti kļuva kādam 60 gadus vecam zviedru skrējējam, kas slimnīcā nomira.

Trīs maratona dalībnieki bija nogādāti Rīgas Austrumu slimnīcā, taču viņi pēc ambulatorās palīdzības sniegšanas palaisti uzreiz mājās. Uz Stradiņiem aizvesti 11 cilvēki – deviņiem palīdzība sniegta ambulatori, viens pacients ievietots reanimācijā, viens – miris.

P. Stradiņa slimnīcas intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas vadītājs Pēteris Ošs pastāstīja, ka viens gados jauns puisis atrodas reanimācijā. Pērn viņš skrējis piecus kilometrus, šogad vēlējies noskriet visu maratonu, taču pārvērtējis savus spēkus. Pacienta stāvoklis ir stabils, taču situācija nopietna. «Pārkaršana ir viens no bīstamākajiem riska momentiem maratona laikā,» norāda P. Ošs. Ķermenis uzkarst, apkārtējā vide nespēj nodrošināt atdzesēšanu, un var sākties nieru un aknu darbības traucējumi.

«Maratons nav tāda distance, ko var skriet jebkurš, taču tagad vērojama tendence – es skriešu, vēlos sevi pierādīt. Nesagatavotam cilvēkam maratonu skriet ir bīstami, jo maratona distance un pusmaratons nav tautas skrējiens, tā ir sportistu distance,» ir pārliecināts P. Ošs. Ja cilvēks ir nopietni trenējies, viņš pirmām kārtām apzinās savus spēkus, izvēlas pareizo distanci un, maratonu skrienot, saprot riskus veselībai un jūt, kad vajadzētu apstāties. «Karstais laiks arī dara savu, to gan precīzi nevar paredzēt no maratona organizēšanas viedokļa, taču es ieteiktu karstā laikā neskriet. Karstuma dūriens, pārkaršana ir ļoti bīstama,» uzsver ārsts. Viņš uzskata, ka no organizētāju puses izdarīts viss, lai mazinātu riskus, jo prasīt izziņas par veselības stāvokli tomēr būtu pārlieku liela birokrātija. «Vairāk jārunā par gatavošanos skriešanai, par riska momentiem, lai cilvēki saprastu, ko viņi uzņemas,» saka P. Ošs, «tautas veselību neuzlabo maratons un organizētie skrējieni, bet regulāra fiziskā aktivitāte. To vajadzētu atcerēties katram.»

Arī ātrās palīdzības dienesta mediķi uzskata, ka šogad par skrējēju drošību bija padomāts, – vairāk mediķu brigāžu, biežāk izvietoti palīdzības punkti, ūdens. «Pašiem skrējējiem vajadzētu uzņemties lielāku atbildību un vēlreiz pārdomāt, skriet un cik garu distanci,» saka I. Bukša. Pēc mediķu novērojuma, cilvēki, kuri vērsušies pēc palīdzības, paši atzinuši, ka skrējuši pārāk ātri, ne tādā tempā kā ikdienā. «Diemžēl arī pasaules mēroga maratonos neiztiek bez letāliem gadījumiem,» piebilst I. Bukša.

Avots: nra.lv /Inga Paparde