• Tweet

Kā mežā sauc, tā atskan! Ir tāda latviešu tautas paruna, kuru pārfrāzējot var attiecināt uz tādu mediju iecienītu tēlu kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Propagandas nodaļas instruktors Ojārs Skudra.

LKP bijušais instruktors biedrs Skudra, kura pārraudzībā pirms dažiem gadu desmitiem bija masu mediju kūrēšana un vienīgās pareizās ideoloģijas uztiepšana žurnālistiem un redaktoriem, savus senos paradumus turpina arī mūsdienu realitātē. Ar izteiktu regularitāti Skudras kungs, tagad piesedzoties ar Latvijas Universitātes asociētā profesora statusu, Latvijas medijos nāk klajā ar savām atklāsmēm dažādos sabiedriski politiskos jautājumos.

Šā gada 6.jūnijā radio “Baltcom” biedrs un kungs Skudra, prognozējot nākamās Saeimas vēlēšanu rezultātus, pauž savu revolucionāro pārliecību, ka “Saskaņai” kopā ar ZZS nākamajās vēlēšanās varot būt absolūtais vairākums parlamentā ~ 57% visu balsu. “Tātad tas ir “Saskaņas” aicinājums Vējonim beidzot dot pirmo roku valdības sastādīšanai. Ir skaidrs, ka Lembergs un daži citi ZZS politiķi iestājas par tādas valdības veidošanu. Tur nav šaubu,” balstoties savā nesatricināmajā partijnieka pārliecībā, apgalvo Skudra. Gribētos jau, lai apgalvojumi, kurus izsaka cilvēks ar asociētā profesora akadēmisko grādu, būtu pamatoti kaut vai ar kādu sabiedriski politisko notikumu cēloņu un seku analīzi, nevis tikai un vienīgi to izteicēja dziļi personiskajiem maldiem (labākajā gadījumā) vai apzinātu manipulāciju, liekot lietā iemaņas no ne tik senajiem instruktora laikiem. Pretendēt uz politikas eksperta statusu un vienlaikus maldināt sabiedrību, ka divu minēto politisko spēku vairākuma iegūšana parlamentā automātiski nozīmētu kopējas valdības veidošanu, parāda “profesora” seklo izpratni par Latvijas politikas vēsturi. Te profesoram biedram Skudram vietā atgādinājums, ka 2010. gadā notikušajās 10.Saeimas vēlēšanās politisko partiju apvienībai “Saskaņas centrs” un ZZS jau bija balsu vairākums parlamentā, taču, kā zināms, valdību tie neveidoja – toties to darīja politisko partiju apvienība “Vienotība” un ZZS, bet šīs valdības vadītājs bija Valdis Dombrovskis. Tālab draudēt sabiedrībai ar nākamo vēlēšanu rezultātiem, matemātiski saliekot kopā vēl pat nenodotas balsis, ir vai nu neprofesionāli, vai arī – gluži otrādi – pat ļoti profesionāli, izkalpojoties kādas, iespējams, ļoti konkrētas politiskās partijas interesēm.

Gribu atgādināt – ja nu kādam politikānim Latvijā nav bijis šaubu par “Saskaņas” aicināšanu valdībā, tad tas noteikti nav bijis Lembergs – šā cilvēka uzvārds ir Zatlers. Nekļūdams par Valsts prezidentu otrajam pilnvaru termiņam, šis pilsonis draudēja pat ar tankiem (“mūs tikai ar tankiem var piespiest mainīt šo lēmumu”) un aicināja “Saskaņu” koalīcijā, cerēdams uz vismaz Saeimas priekšsēdētāja amatu 11. Saeimā. Tieši Zatlera partijas valde 2011. gada oktobrī pieņēma lēmumu veidot koalīciju ar “Saskaņas centru”. Ne Lemberga, ne ZZS tur pat tuvumā nebija. Kad Zatlers kārtējo kāroto amatu nedabūja, viņam interese par “Saskaņu” strauji zuda, vietā nākot citai retorikai, kas tikai apliecināja jau sen zināmo, – no ciešiem apskāvieniem līdz biedēšanai ar to pašu “Saskaņu” valdībā ir pavisam mazs politiskais sānsolītis.

Tāds, lūk, īss ekskurss patieso politisko notikumu vēsturē, Skudras biedrs un kungs.