• Tweet

Aivara Lemberga vārds komentārus neprasa. Viņš ir viens no Latvijā pamanāmākajiem politiķiem – popularitāti iekarojis savas harizmātiskās personības un nerimstošās enerģijas dēļ. Taču daudz lielākā mērā Lemberga tēlu ietekmējis viņa darbs Ventspilī, kuru viņš vada jau vairāk nekā divdesmit gadus. Pašvaldību vēlēšanu rezultāti gadu no gada apliecina, ka Lembergs ir politiķis, kuram vēlētāji uzticas. Bieži dzirdams, ka Ventspils mēram nav līdzvērtīgu konkurentu un, iespējams, tieši tas ir arī Lemberga lielākais trūkums.

Ja paraugāmies uz esošajiem Lemberga konkurentiem, tad nākas vien secināt, ka tiem trūkst spēcīga politiskā piedāvājuma un viņi visbiežāk glābjas ar sava sāncenša aprunāšanu. Taču, vai tie tiešām ir nodēvējami par pienācīgiem oponentiem?

Sāksim ar bijušo ministru Ģirtu Valdi Kristovski, kurš pēc Lemberga oponenta, kāda Šveices advokāta uzaicinājuma, pērn uz pašvaldību vēlēšanām izveidoja politisko spēku apvienību “Ventspils atdzimšanai un uzplaukumam”. Apvienība visiem spēkiem centās pārliecināt vēlētājus balsot par tiem, uzsverot, cik gan dzīve Ventspilī ir slikta un kāda stagnācija tur valda jau pārdesmit gadus, kas, protams, paraugoties uz Ventspili izklausījās pēc absolūtas nepatiesības. Kristovskis gan nekad nav ticis uzskatīts par ilgtspējīgu politiķi, par ko liecina viņa straujās amatu maiņas – te Kristovskis kandidējis Valsts prezidenta postenim, te mēģinājis vadīt veselas trīs ministrijas, pabijis vairāku Saeimu un viena Rīgas domes sasaukumā, kā arī viena Eiropas Parlamenta sasaukumā. 2011. gadā rudenī notikušajās ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās Kristovskis, būdams saraksta līderis Rīgas vēlēšanu apgabalā, saņēma visvairāk vēlētāju svītrojumu, tādējādi atkrītot uz pēdējo vietu sarakstā un netiekot ievēlēts Saeimā. Par spīti saviem solījumiem un nerimstošajiem uzbrukumiem Lembergam, arī pašvaldību vēlēšanās viņu sagaidīja jau iepriekš paredzama neveiksme.

Politiski tikpat neizteiksmīgs, lai arī krietni smieklīgāks pretinieks ir skandalozu slavu iemantojušais Saeimas deputāts, aktieris Artuss Kaimiņš, kurš Lembergu skaļi nodēvējis par Latvijas lielāko nelaimi. Kaimiņš politikā sevi pieteica strauji un tieši viņa spilgtā personība tika uzskatīta par Latvijas Reģionu apvienības (LRA) panākumu atslēgu. Kaimiņš savās pirmajās Saeimas vēlēšanās ieguva visvairāk “plusu” un pamanījās no 35. vietas sarakstā uzlekt uz pirmo. Tomēr, pēc izstāšanās no LRA, viņš kļuva arvien nepamanāmāks un arī viņa skandalozie izlēcieni Saeimā vairs nepiesaistīja tik lielu sabiedrības uzmanību. Kā liecina reitingi, Kaimiņa laiks politikā, visticamāk, tuvojas beigām un, nav šaubu, to neglābs arī Lemberga vārda pieminēšana vai katrā video blogā.

Vēl citi skaļi bļāvēji pret Lembergu ir Jaunā konservatīvā partija (JKP), kura, izmantojot “oligarhu lietas” sensāciju, aktīvi organizē tautas sapulces un izsaka kritiku pat Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Tomēr sabiedrības uzticību tā nebauda un fakts, ka partijas rindās esošā Juta Strīķe un Juris Jurašs “oligarhu lietas” laikā strādājuši Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) un būtībā tikpat kā vainojami pie tā, kā šī lieta netika novesta līdz galam, jau vien pierāda, ka tiem diez vai var uzticēties. Strīķei un Jurašam tiek pārmestas KNAB demonstratīvas aizturēšanas un kratīšanas, izņemto materiālu novilcināta izskatīšana un iespējams pat savtīgas intereses, kas apliecina, ka nekādi nopietnie politiķi viņi nav.

Kopumā neviens no iepriekš minētajiem Lemberga konkurentiem nav izcēlies ar pamanāmiem darbiem, par kuriem tos būtu vērts uzslavēt. Viss, ko esam dzirdējuši ir – Lemberga kritizēšana un žēlabas. Ļoti nožēlojami, ka tā vietā, lai lauztos ar līdzvērtīgu pretinieku, Lembergam tik vien kā nākas atgaiņāties no tiem kā no uzmācīgām mušām.

Lai arī Lembergs ir viens no retajiem politiķiem, kurš nebaidās runāt par valstiski svarīgiem un problēmietilpīgiem jautājumiem – tādiem kā veselības aprūpe, iedzīvotāju pieaugošā emigrācija, nodokļu reforma u.c un sabiedriskās aptaujas rāda, ka viņš ir tautā novērtēts, konkurentu trūkums pat traucē viņa politiskajai izaugsmei. Viņš vienmēr ir topa pirmajās vietās un jau iepriekš var paredzēt viņa ievēlēšanu Ventspils mēra amatā, taču bez pienācīga sāncenša trūkst politiskās daudzveidības un diskusiju.

Arī sabiedrības pārstāvji pēdējā laikā ne vienmēr viņu vērtē viennozīmīgi. Visticamāk, ka trūkstošais politiskais piedāvājums liedz tiem salīdzināt Lembergu ar citiem sāncenšiem un pamanīt katra plusus vai mīnusus. Īsumā sakot – Lembergam Ventspilī jau sen par šauru!

Jāatzīst gan, ka Latvijas politikā populisms (Zīgerists, Repše, Āboltiņa u.c.) nekad nav bijis īpaši sekmīgs ilgtermiņā un pašlaik Lembergs itin viegli “noliek pie vietas” ikvienu aizgūtnēm taurējošo konkurentu. Tomēr cerēsim, ka politiskās daudzveidības un attīstības labad Lembergs jau drīzumā sagaidīs īstu oponentu, kura politiskais piedāvājums būs pietiekami interesants, lai sakustinātu ūdeni pīļu dīķī, kurā pašlaik līdakai vien nākas pusdienās iztikt ar dažām mailītēm vai raudām.